Pārnozaru izaicinājumi

Latvijas demogrāfiskais portrets šodien un… rīt.

31 Maijs, 2017 Daunis Auers & Sergejs Gubins
Lejupielādēt ziņojumu

Ilgtermiņa demogrāfiskās tendences sašķeļ Latviju divās kontrastējošās daļās. Viena no tām – sarūkošā daļa, kuras iedzīvotāji dzīvo mazpilsētās un lauku novados, kas atrodas tālu no Rīgas, kur ir lielāks bezdarbs, zemākas algas un strauji novecojoša sabiedrība. Otra daļa – jaunāka, turīgāka, urbanizēta un gūst labumu no plašākām profesionālajām un personīgajām iespējām, ko piedāvā dzīve galvaspilsētā Rīgā un ap to. 700 gadus senā Valka atrodas pie Latvijas un Igaunijas robežas, 160 km attālumā no Rīgas un 90 km attālumā no Tartu. Valka 20. gadsimtā ir bijis nozīmīgs dzelzceļa mezgls, Latviešu Pagaidu Nacionālā padome 1917. gadā pasludināja Latvijas autonomiju no Krievijas impērijas tieši Valkā. Tomēr Valkas senā un īpašā vēsture negarantē pilsētas uzplaukumu nākotnē. 2030. gadā Valkas novadā būs viszemākais darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvars, salīdzinot ar pārējiem Latvijas novadiem (55%), turklāt vairāk nekā viena ceturtā daļa iedzīvotāju būs pensionāri (27%), kas vecāki par 65 gadiem. Valka saskaras ar strauji sarūkošu nodokļu bāzi un tai pašā laikā – ar pieaugošām izmaksām, kas saistītas ar iedzīvotāju novecošanu.

Turpretim Baldoni, kas vēsturiski bijusi kūrortpilsēta, kura atrodas apmēram 30 km no Rīgas, raksturo straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. 1990. gadu sākumā Baldones novada iedzīvotāju skaits bija vien 4 900 (Valkā tai laikā – vairāk nekā 13 000 iedzīvotāju). Tiek prognozēts, ka nākamo desmit gadu laikā Baldone iedzīvotāju skaita ziņā pāraugs Valku. Turklāt 2030. gadā divas trešdaļas (65%) Baldones iedzīvotāju būs darbspējas vecumā, bet bērnu un jauniešu līdz 15 gadiem skaits (17%) būs tikpat liels, cik to iedzīvotāju skaits, kam pāri 65 (18%). Baldones pašvaldība var veikt nākotnes plānošanu ar drošības sajūtu.

Kā liecina šie divi piemēri, vispārzināmais drūmais un bezcerīgais stāsts par demogrāfiskajām izmaiņām Latvijā pēc 1991. gada ir pārāk vienkāršots. Tā ir tiesa, ka Latvija ir piedzīvojusi strauju demogrāfisko lejupslīdi, kopējam iedzīvotāju skaitam samazinoties no 2,67 miljoniem 1990. gadā līdz mazāk nekā 2 miljoniem (1,97 milj.) 2016. gadā. Patiešām, lielākā daļa demogrāfisko prognožu paredz, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās sarukt; piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) lēš, ka 2050. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā būs 1,59 miljoni, bet 2100. gadā – 1,28 miljoni.

Tomēr niansētāku Latvijas demogrāfiskās nākotnes portretējumu piedāvā Certus demogrāfiskā prognoze. Pretēji Eurostat un ANO prognozēm Certus paredz, ka ekonomiskās atšķirības starp Latviju un pārējo Eiropas Savienību samazināsies, kā rezultātā samazināsies šo atšķirību izraisītā ietekme uz migrāciju. Aprēķinot ārējās migrācijas plūsmas, īpaša uzmanība tika pievērsta izmaiņām Latvijas un Eiropas Savienības neto algās (par pamatu izmantojot vidējo atalgojumu Vācijā) – galvenokārt tādēļ, ka galvenais migrācijas virzītājspēks ir bijusi vidējo neto algu atšķirība Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs. Tādējādi prognožu modelis (1) paredz neto darba samaksas pieaugumu Latvijā, veido pieņēmumus par kopsakarību starp Latvijas, Lietuvas un Igaunijas emigrantu īpatsvaru un neto algas atšķirību minētajās valstīs un Vācijā, izmanto šo kopsakarību, prognozējot attiecību starp atalgojumu un potenciālo emigrācijas līmeni nākotnē.

Līdzīgi Igaunijas 2015. un 2016. gada pieredzei Certus prognoze paredz, ka migrācija no Latvijas samazināsies un pakāpeniski izlīdzināsies, tādējādi apturot Latvijas straujo demogrāfisko lejupslīdi, un saskata salīdzinošu iedzīvotāju skaita stabilizēšanos 2020. gados. Protams, Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības zināmā mērā arī varētu veicināt Latvijas iedzīvotāju re-emigrāciju, jo valsts, kas pēdējo 20 gadu laikā ir bijis galvenais Latvijas izceļotāju galamērķis, aizver durvis ES pilsoņu brīvai darbaspēka kustībai. Pat stabilizējoties iedzīvotāju skaitam, Latvija 2020. gados būs vecāka, sirmāka un vairāk urbanizēta valsts ar plašu ietekmi uz budžetu infrastruktūras, pensiju, veselības un ilgtermiņa aprūpes izdevumu ziņā. Vidējais iedzīvotāju vecums pieaugs par vienu gadu, tas ir, no 42 līdz 43 gadiem 2030. gadā.

Lai arī dzīves ilguma pieaugums ir apsveicama lieta, tomēr tai pašā laikā sabiedrības novecošanās rada jaunus izaicinājumus politikas veidotājiem, it īpaši tādēļ, ka tai būs izteikti reģionāla ietekme, jo lielākā daļa vecāka gadagājuma cilvēku būs koncentrēta lauku reģionos, kur turpināsies demogrāfiskā lejupslīde, kamēr ambiciozi, jauni, darbspējīgi iedzīvotāji turpinās pārcelties uz pilsētu teritorijām, it īpaši uz un ap galvaspilsētu Rīgu, meklējot labākas izglītības, profesionālās un sociālās iespējas. Politikas pārskats sniedz analīzi par globālajām un nacionālajām demogrāfijas tendencēm. Tajā ieskicēta Latvijas ilgtermiņa demogrāfiskā lejupslīde un sabiedrības novecošanās, kā arī augošā nevienlīdzība starp Rīgu un Pierīgas reģioniem un pārējo Latviju. Tomēr ziņojumā izskan arī optimistiska nots, paredzot, ka pakāpeniski, izlīdzinoties iedzīvotāju ienākumiem starp Latviju un Eiropas Savienību, migrācija no Latvijas samazināsies.