Apvienot vai neapvienot?

08 Oktobris, 2017 Vjačeslavs Dombrovskis Avots: Diena.lv

Nesen intervijā laikrakstam Diena Zviedrijas telekomunikāciju uzņēmuma Telia vecākais viceprezidents Roberts Andersons, viens no Lattelecom un LMT akcionāriem, faktiski izteica ultimātu abu telekomunikācijas uzņēmumu lielākajam akcionāram – Latvijas valstij – norādot: “Ja dialogs būs bez rezultātiem, tad mūsu vēlme investēt ievērojami mazināsies. Es varu godīgi atzīt, ka šādā gadījumā mūs daudz vairāk interesēs nevis investīcijas, bet gan peļņas gūšana”.

Šādi viena akcionāra publiski paziņojumi otram negadās bieži. Kas īsti notiek, un kāpēc tāds ultimāts tiek izteikts tagad? Vai problēma, kā tas šķiet no pirmā acu uzmetiena, ir saistīta ar Latvijas valdības provinciālo nevēlēšanos sekot mūsdienu telekomunikāciju nozares tendencēm? Vai stāsts tomēr ir cits? Viens no abu uzņēmumu apvienošanās nozīmīgiem aspektiem, protams, ir īpašnieku struktūras maiņa. Proti, izskatās, ka tīri tehniski apvienošanās rezultātā Telia varētu kļūt par apvienotā uzņēmuma ne vien lielāko, bet arī vairākuma akcionāru. Vēl būtiskāk ir tas, ka abu uzņēmumu iespējamā apvienošanās skar arī jautājumu par investīcijām telekomunikāciju infrastruktūrā.

Viens vai divi?

Mobilo un fiksēto telekomunikāciju kompāniju apvienošanās patiešām ir svarīgs globālā biznesa dienas kārtības jautājums. Bet vai no tā pašsaprotami izriet, ka tam ir pozitīvs efekts? Šādas pārliecības sākotnēji nav bijis, tādēļ Privatizācijas aģentūra KPMG Baltics ir pasūtījusi apjomīgu pētījumu. Šobrīd pētījums ir pabeigts, un galvenais secinājums publiskots: konsultants uzskata, ka apvienošanas rezultātā radītās sinerģijas efekts varētu būt mērojams 100 miljonu eiro vērtībā. Aplēstais efekts it kā ir milzīgs. Abu uzņēmumu kopējā peļņa 2016. gadā bija ap 50 miljoniem eiro. Ir tikai viens mazs, bet būtisks “bet”. Veiktais pētījums ir slepens. Līdz ar to plašākai publikai ar tā metodoloģiju iepazīties nav iespējams. Tas mulsina un laupa ticamības momentu.

Taču ir iespējams aplūkot, kā telekomunikāciju uzņēmumu vērtību ir ietekmējušas jau reāli notikušas apvienošanās. Certus pētnieki ir izanalizējuši datus par trīsdesmit trim notikušajiem apvienošanās procesiem telekomunikāciju nozarē Eiropā un dažās OECD valstīs periodā no 2010. līdz 2017. gadam. Tika pētīts, kā apvienošanās ietekmē mainās uzņēmumu tirgus vērtība. Diemžēl nav iespējams apgalvot, ka efekts ir pārliecinoši pozitīvs un vērā ņemams. Kopumā ir vērojams, ka simts dienu laikā pēc paziņojuma par apvienošanos, uzņēmuma vērtība vidēji var palielināties par 1,23 procentiem virs tirgus vidēja indeksa. Šis ir visai nenozīmīgs efekts. Galvenais – nav iespējams pārliecinoši secināt, ka apvienošanās palielina uzņēmumu vērtību. Vairākos gadījumos efekts ir bijis negatīvs.

Lūk, divi piemēri. Norvēģijā 2014. gadā notika TeliaSonera un Tele2 apvienošanās. Pēc simts dienām TeliaSonera (pircēja) tirgus vērtība bija par 4,95% augstāka nekā simts dienas iepriekš. Salīdzinājumam, vidējā tirgus indeksa vērtība šajā laika posmā palielinājās par 0,95%. Bet 2017. gadā Telia apvienojoties ar Phonero (arī Norveģijā), uzņēmuma tirgus vērtība samazinājās par 6,65%. Salīdzinājumam, vidējais tirgus indekss šajā laika posmā ir pieaudzis par 6,2%. Pasaulē tiešām ir notikušas vairākas fiksēto un mobilo sakaru telekomunikāciju kompāniju apvienošanās. Taču tirgū nemaz nevalda pārliecība par to, vai tā ir tik laba ideja un vai tas tiešām palielina uzņēmumu vērtību. Citi telekomunikāciju kompāniju apvienošanās procesu pētnieki pārsvarā nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem.

Mērķis – izcila telekomunikāciju infrastruktūra

Būtu aplami aplūkot telekomunikāciju infrastruktūras nozari tikai un vienīgi caur individuālo (vai apvienoto) uzņēmumu peļņas prizmu. Šodien pasaules klases IT infrastruktūra ir izšķiroši nozīmīga arī citu nozaru konkurētspējai, it īpaši biznesa pakalpojumu sektorā. Šobrīd Latvijas e-infrastruktūra atbilstoši vairākiem kritērijiem ir ierindojusies starp labākajiem pasaules klases piemēriem. Piemēram, Latvija ieņem 2. vietu pasaulē mājsaimniecību ar iespēju pieslēgties optiskās šķiedras kabelim skaita ziņā, 5. vietu pasaulē mājsaimniecību ar īpaši ātru platjoslas interneta pieslēgumu skaita ziņā. Šobrīd Latvijā ir arī viena no modernākajām un lētākajām mobilo telekomunikāciju sistēmām. Esam 3. vietā pasaulē vidējās mobilo datu plūsmas ziņā.[1]

Protams, visa šī infrastruktūra ir izveidota, pateicoties vērienīgai investīciju programmai, LMT un citiem mobilajiem operatoriem investējot 4G pārraides tīklos, savukārt Lattelecom un LVRTC (Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs) investējot platjoslas interneta pieejamībā Rīgā un Latvijas reģionos. Ir tikpat skaidrs, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģijas nestāv uz vietas, bet ātri virzās uz priekšu. Šodien mums ir ļoti laba IT infrastruktūra, bet vai tāda tā paliks arī rīt? Tas būs atkarīgs no LMT un Lattelecom gatavības turpināt investēt rītdienas tehnoloģijās.

Līdz ar to Telia ultimāts jāuztver nopietni. Uzņēmuma Telia (kā otra lielākā akcionāra abu uzņēmumu padomēs) pārstāvjiem, visticamāk, ir pietiekamas iespējas bloķēt vērienīgas nākotnes investīciju programmas. No R. Andersona kunga teiktā var secināt, ka valdības nepietiekamas pretimnākšanas gadījumā Telia pozīcija būs orientēta uz līdzekļu izņemšanu no abiem uzņēmumiem dividenžu veidā – protams, uz investīciju rēķina. Tas savukārt nozīmē risku ar laiku nonākt līdz otrās vai trešās šķiras telekomunikāciju infrastruktūrai.

Nepazaudēt kontroli

Tad varbūt valdībai vajadzētu piekāpties zviedriem? Diemžēl, arī ejot šo šķietami vieglāko ceļu, rezultāts visticamāk būs tāds pats – pasaules augstākajiem standartiem neatbilstoša IT infrastruktūra.

Atklāts ir jautājums par to, kas tad ir patiesā Telia interese visā šajā jezgā. Vai tā ir LMT un Lattelecom apvienošana, vai tomēr mērķis ir iegūt vairākumu un līdz ar to kontroli pār abiem uzņēmumiem? Ir zināms, ka tas jau izsenis ir bijis Telia stratēģiskais mērķis. Samērā sarežģītās abu uzņēmumu īpašnieku struktūras dēļ apvienotajā uzņēmumā vairākums, visticamāk, piederēs Telia. Turklāt uzņēmumu apvienošana tiek piedāvāta komplektā ar valstij piederošo kapitāldaļu pārdošanu biržā. Protams, tas nozīmē iespēju vai nu pastarpināti iegādāties vairākumam nepieciešamās akcijas, vai nu vēlāk tās nopirkt no kāda sākotnējā pircēja. Tad vairākuma un lielākā akcionāra (Latvijas valsts) aizstāšana ar vairākiem mazākumakcionāriem ir praktiski garantēta. Telia ar šādu pārvaldības modeli laikam jūtas kā zivs ūdenī, jo tai pašai ir viens noteicošais akcionārs – Zviedrijas valsts (37,3%), bet pārējie īpašnieki ir 512 840 mazākumakcionāri.[2] Tas nozīmē plašas iespējas ne tikai nomainīt uzņēmumu valdes, bet arī noteikt investīciju un dividenžu izmaksu politiku.

Citiem vārdiem, kontroles nodošana Telia rokās ļaus tai īstenot sev vēlamo politiku, kurā Latvijas valstij vairs nebūs nekādas teikšanas. Kas tad notiks? Labs jautājums! Vai Telia būs tikpat ieinteresēta izņemt salīdzinoši mazāk dividendēs, lai investētu maksimāli mūsdienīgas telekomunikāciju infrastruktūras – tādas pašas kā Stokholmā – radīšanā? Vai arī Telia skatīsies uz Latvijas tirgū kā uz vienu no sava biznesa slaucamajām govīm, orientējoties galvenokārt uz peļņas maksimizēšanu un dividenžu izmaksu? Un infrastruktūras līmenis būs provincei atbilstošs.

Laiks rādīs.

[1] “Nākotnes mērķi, tagadnes virzieni. Latvija 2022”. Certus Konkurētspējas ziņojums 2017. 14.lpp

[2] http://www.teliacompany.com/en/about-the-company/corporate-governance/shareholders/