Ar piesardzīgu optimismu nākotnē

28 Decembris, 2017 Vjačeslavs Dombrovskis, PhD Avots: delfi.lv

Aizejošais gads liek raudzīties nākotnē ar piesardzīgu optimismu. Makroekonomikas analītiķi steidz labot savas 2017. gada IKP prognozes – ja sākotnēji izaugsme tika lēsta mazāk nekā 3% apmērā, tad saskaņā ar pēdējām OECD prognozēm tā varētu būt 5,2 procenti. Tas, protams, priecē. Nevar neiepriecināt arī fakts, ka strukturālās reformas no retorikas pārtop realitātē. Nākamgad stāsies spēkā nodokļu reforma. Tā nebūt nav ideāla, taču vērienīga, pašu veidota, plaši izdiskutēta un ambicioza. Lēni, bet nepielūdzami virzās uz priekšu skolu tīkla reforma. Ja valdība nākamā gada pasludinātajai prioritātei – veselības aprūpes sistēmas reformai – pievērsīsies tikpat fokusēti un sistēmiski kā nodokļu reformai, tad aiznākamajā gadā nopietnas pārmaiņas notiks arī šajā jomā.

Tomēr galvenais ir tas, ka iestāšanās un nosacījumu izpildes laikmets Latvijai ir beidzies. Sākas laikmets, kurā daudz vairāk jādomā ar savu galvu, pašiem jānosprauž attīstības stratēģija, lai kļūtu par eiropiešiem ne vien formāli, bet arī reāli, proti, sasniedzot Eiropas ekonomikas attīstības līmeni un nezaudējot cilvēkus.

Labajos gados īpaši svarīgi ir nezaudēt modrību. Lielu daļu Latvijas ekonomikas panākumu nosaka tas, ka ES fondu apgūšanas process šogad beidzot ir sācies. Šajā un nākamajos trīs gados tiks apgūti 4,4 miljardi eiro no kohēzijas finansējuma. Liela daļa šīs summas (apmēram 3 miljardi eiro) tuvāko trīs gadu laikā nonāks būvniecībā. Kā novērst pārkaršanu nozarē situācijā, kad četri no pieciem Latvijas iedzīvotājiem neatbalsta darbaspēka ievešanu? Lūk, viens no galvenajiem nākama gada izaicinājumiem.
Lēni, bet nepielūdzami mainās pasaules ģeopolitiskā kārtība. Iespējams, mēs dzīvojam Āzijas laikmeta sākumā. Saskaņā ar OECD ilgtermiņa prognozēm 2020. gadā Ķīnas iekšzemes produkts (IKP) sasniegs ASV līmeni, bet vēlāk arī apsteigs to. Ķīnas straujais un iespaidīgais ekonomiskais uzplaukums ir licis pārskatīt atbildes uz pasaules globālās attīstības jautājumiem. Ja 1990. gados valdīja uzskats, ka ekonomikas attīstības galvenie nosacījumi ir brīvā tirgus ekonomika un liberālā demokrātija, tad šodien – lielā mērā pateicoties Ķīnai un citām Āzijas valstīm – šāda vienota uzskata vairs nav.

Gandrīz nešaubīgi varam teikt, ka dzīvojam otrā mašīnu laikmeta sākumā. Mākslīgā intelekta revolūcijas rezultātā pazudīs virkne profesiju, paradīsies vairākas jaunas. Pat mūsu mazajā Latvijā arvien skaidrāk kļūst, ka, piemēram, lielveikalu un banku kasieriem jau ļoti tuvā nākotnē jāsāk domāt par jaunām prasmēm un citām darbavietām. Un tas ir tikai sākums. Pret otrās industriālās revolūcijas izaicinājumiem nedrīkst izturēties vieglprātīgi. Lai atceramies, ka pirmais mašīnu laikmets izraisīja milzu satricinājumus, ieskaitot ienākumu nevienlīdzības plaisas padziļināšanos, marksisma ideoloģijas rašanos, un, iespējams, arī divus pasaules karus. Protams, labākais veids, kā tikt galā ar minētajiem izaicinājumiem, ir maksimāli izmantot digitālās revolūcijas iespējas.

Līdzšinējo pieeju attīstībai var salīdzināt ar sportu. Lielajā sportā valsts panākumu un izcilības galvenā mēraukla ir Olimpiskajās spēlēs izcīnītās medaļas. Protamas, tādas lielvalstis kā ASV, Ķīna, Vācija, Krievija orientējas uz izcilību visos sporta veidos. Tomēr būtu absurdi domāt, ka valsts ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju varētu nopietni konkurēt par medaļām visos sporta veidos. Parasti mazas valstis ir spēcīgas dažās jomās un mērķtiecīgi strādā, lai attīstītu konkurētspēju tieši tajās. Panākumus lielajā sportā nenosaka tikai sportistu individuālie sasniegumi. Protams, viņu sagatavotība, spēja, griba ir ārkārtīgi nozīmīgi. Bet cik lieli būtu sportistu panākumi, ja nebūtu valsts radītas un uzturētas sporta infrastruktūras? Kādi būtu Latvijas hokejistu panākumi bez ledus hallēm vai bobslejistu – bez Siguldas trases? Nenoliedzami, valsts spēlē būtisku lomu, bet vai Latvijas valsts fiziski spēj nodrošināt pasaules līmeņa sporta infrastruktūru absolūti visos sporta veidos? .
Līdzīgi ir ar ekonomikas attīstību. Skaidri jāapzinās, cik sīki mēs esam pasaules kontekstā. Piemēram, nākamo piecu gadu laikā pasaules iedzīvotāju skaits pieaugs par 350 miljoniem jeb par 195 Latvijām. Mēs gribētu nodrošināt izcilu pasaules līmeņa atalgojumu saviem iedzīvotājiem, taču tas iespējams tikai tad, ja ir pietiekami daudz uzņēmumu, kas spēj ražot izcilus produktus vai sniegt izcilus pakalpojumus. Turklāt gluži tāpat kā Olimpiskajās spēlēs mēs konkurējam ar citu valstu uzņēmumiem, no kuriem daudzi ir izcili savā jomā. Nenoliedzami, lielajā pasaulē Latvija nevar pretendēt uz izcilību katrā tautsaimniecības nozarē, tāpēc ir jānosaka prioritātes, un valstij kopā ar privāto sektoru jāstrādā, lai panāktu izcilību tajās.
Attīstības virzienu redzējums pakāpeniski veidojas. Acīmredzams, ka apstrādes rūpniecība – it īpaši bioekonomika – būs reģionu izaugsmes galvenais dzinējspēks. Tikpat neapšaubāms ir tas, ka atšķirībā no reģioniem Rīgas galvenais attīstības pamats būs pakalpojumu eksports, kas balstīsies uz mūsdienīgiem, kvalitatīviem un pietiekamiem cilvēkresursiem, kuru sagatavošanai un attīstībai Pārdaugava mērķtiecīgi jāveido par augstākās izglītības eksporta centru. Kļūst saskatāmi arī pakalpojumu eksporta galvenie virzieni – IT risinājumi, medicīnas pakalpojumi, finanšu pakalpojumi un augstākā izglītība.

Neskatoties uz izaicinājumiem, nākamie trīs gadi Latvijai, visticamāk, būs salīdzinoši labvēlīgi. Lielā mērā pateicoties ES fondu apguvei, ekonomikas izaugsme būs ievērojami lielāka nekā vecajā Eiropā. Samazinoties ienākumu atšķirībai ar Eiropas valstīm, līdzsvarosies arī neto migrācijas saldo. Tāpēc ir ļoti svarīgi nākamajos gados uzbūvēt pamatus arvien straujākai attīstībai.