Arī Latvija var apturēt demogrāfisko lejupslīdi

29 Janvāris, 2018 Sergejs Gubins Avots: Delfi.lv

Pagājušajā gadā Latvija kļuva vēl par 18 841 iedzīvotāju mazāka – 10 981 cilvēks negribēja šeit palikt dzīvot un izbrauca, bet mirušo skaits saskaņā ar jaunākajiem CSP datiem pārsniedza jaundzimušo skaitu par 7860. Diemžēl šī demogrāfiskā lejupslīde būs vērojama vēl kādu laiku. Īpaši dramatisku nākotnes ainu prognozē Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) un Eiropas Savienības (ES) Statistikas birojs (Eurostat) – abas organizācijas lēš, ka nākamo 30 gadu laikā Latvija zaudēs vairāk nekā 20 procentus iedzīvotāju. Tas būtu otrs vissmagākais demogrāfiskais kritums pasaulē, atpaliekot vienīgi Bulgārijai. Vai tiešām dzīvojam valstī bez nākotnes?
Nē. Pirmkārt, Latvija nav vienīgā valsts, kas saskaras ar nopietnām demogrāfiskām problēmām. Iedzīvotāju skaita ziņā desmit visstraujāk sarūkošās valstis atrodas tepat blakus – Lietuvā, Polijā. Arī virknē Austrumeiropas valstu, piemēram, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Horvātijā ir novērojama līdzīga demogrāfiskā dinamika. Būtisks faktors, kas vieno lielāko daļu minēto valstu,– tās visas ir Eiropas Savienības dalībvalstis un daļa no tās vienotā darba tirgus. ES pilsoņi var likumīgi strādāt jebkurā savienības valstī, tai skaitā dažās no bagātākajām pasaules valstīm ar ļoti augstu atalgojuma līmeni. Lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju šādas iespējas nav. Nenoliedzami – ja tiem būtu iespēja pārvietoties, tad migrācijas plūsmas būtu daudz spēcīgākas, un to ietekme uz iedzīvotāju skaitu visā pasaulē būtu vēl izteiktāka. Piemēram, ja Krievijas iedzīvotājiem būtu tādas pašas iespējas strādāt Eiropā, kādas ir Latvijā dzīvojošajiem, tad ļoti iespējams, ka tieši Krievija pretendētu uz izzūdošās valsts titulu. Neskatoties uz globalizāciju, mūsdienu pasaule tomēr nav viens kuģis, kurā cilvēki varētu brīvi ceļot no vienas vietas uz otru, no mazāk produktīvām uz produktīvākām un līdz ar to arī labāk apmaksātām darbavietām. Tādējādi Latvijas satraucošie demogrāfiskie rādītāji lielā mērā atspoguļo ekonomisko stāvokli un piekļuvi pasaules labākajam darba tirgum, kura nav citām valstīm.
Otrkārt, ir iemesli lai šīs prognozes uzlūkotu ar zināmu kritikas devu, jo tās balstās uz iepriekšējo tendenču ekstrapolāciju, neņemot vērā mainīgos ekonomiskos apstākļus. Straujāka ekonomiskā izaugsme, algu pieaugums, vispārēja dzīves kvalitātes uzlabošanās (piemēram, zemāks noziedzības līmenis, mazāks piesārņojums, labāka izglītība, veselības aprūpes sistēma un transports) var uzlabot demogrāfisko stāvokli. Ņemot vērā neseno iepriecinošo IKP pieaugumu, domnīca Certus prognozē nedaudz pozitīvāku dinamiku – proti, 2030. gadā Latvijā būs aptuveni 1,8 miljoni iedzīvotāju.
Tomēr iedzīvotāju skaita samazināšanās rada ievērojamas ekonomiskās problēmas. Ekonomiskā izaugsme un vidējais algu pieaugums nodrošinās to, ka nākotnes pensijas un sabiedriskās preces absolūtos skaitļos saņems vairāk līdzekļu, tomēr ne tik lielā mērā, kā tas būtu, ja iedzīvotāju skaits stabilizētos – sarūkošais demogrāfiskās slodzes koeficients (darbspējas vecuma iedzīvotāju un pensionāru skaita attiecība) nozīmē, ka mazākam strādājošo skaitam jāatbalsta viens pensionārs. Turklāt ārvalstu investori aizvien biežāk norāda uz nevēlēšanos veidot uzņēmumus valstī ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā ir gan apjoma radīti ietaupījumi, gan pieejams un pietiekams darbaspēks, ko Latvija nespēs nodrošināt.
Daudzas valstis ir spējušas apturēt demogrāfisko lejupslīdi un pat pavērst to pretējā virzienā, tādēļ nav iemesla domāt, ka arī Latvija nevarētu to īstenot. Tuvākais piemērs ir Igaunija, kuras iedzīvotāju skaits pēdējā laikā ir stabilizējies, pateicoties pastāvīgam ārvalstu iedzīvotāju pieplūdumam. 2017. gadā, neskatoties uz negatīvo dabisko pieaugumu (1960 cilvēku), neto iedzīvotāju skaita pieaugums bija 5030, tātad 2017. gadā Igaunijas kopējais iedzīvotāju skaits palielinājās par 3070 cilvēkiem. Īrija ir vēl viens uzskatāms piemērs tam, kā daudzi emigranti atgriezās atpakaļ valstī, uzlabojoties tās ekonomiskajiem apstākļiem. Jaunākie dati liecina, ka Ķīnas studenti arvien biežāk atgriežas mājās pēc izglītības iegūšanas Rietumvalstīs. Arī Latvijā reemigrācija joprojām ir uzskatāma par ievērojamu un nozīmīgu demogrāfiskās stabilizācijas avotu. Tomēr būtisks nosacījums ir spēcīga un ilgstoša ekonomiskā izaugsme. Viens no risinājumiem varētu būt politika, kas veicina dzimstības pieaugumu, tomēr tas būs lielā mērā veltīgi, ja lielākā daļa jaundzimušo nākotnē, iespējams, emigrēs no Latvijas. Šāda politika darbosies vienīgi kopā ar risinājumiem, kas uzlabos dzīves kvalitāti.
Ekonomisti uzskata, ka imigrācija no trešajām valstīm ir ātrs un efektīvs īstermiņa risinājums ilgtermiņa ekonomiskajām problēmām, jo īpaši bezdarba samazināšanās apstākļos. Piemēram, augsti kvalificētu darbinieku migrācija tādā veidā, kā to organizē Kanāda un Austrālija, varētu būtiski palielināt nodokļu ieņēmumus un stiprināt vietējos uzņēmumus. Jāatzīst, ka šāda migrācija no valstīm ar zemāku dzīves līmeni ir neparasta un praktiski nepieredzēta parādība mūsdienu Latvijas vēsturē, tādēļ nav pārsteigums, ka Latvijas iedzīvotāji, tāpat kā citu sarūkošās demogrāfijas valstu iedzīvotāji, kopumā ir pret imigrāciju no valstīm, kas nav ES. Taču šis ir viens no risinājumiem lai apturētu negatīvo demogrāfisko tendenci.