Ko nesīs nākamais ES daudzgadu budžets

24 Aprīlis, 2018 Daunis Auers Avots: Delfi.lv

Maijs Latvijā ir piepildīts ar vairākiem zīmīgiem datumiem – 1., 4. un 9.datumi raisa galēji pretējas sabiedrības emocijas. Šogad tām klāt nāk vēl viena – 2. maija pusdienlaikā Eiropas Komisija (EK) publicēs priekšlikumu Eiropas Savienības (ES) nākamajam 7 gadu ilgtermiņa budžetam 2021. – 2027. gadam.

Brexit zīmē

Tā kā ES iestādes, dalībvalstis, pilsētas, reģioni, uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas lobē savas intereses, tas ir tikai sākums vismaz gadu ilgam budžeta lāčādas dalīšanas un sarunu procesam. Politiķi cer pabeigt sarunas pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām nākamā gada maijā. Savukārt rūdīti Eiropas Savienības novērotāji apgalvo, ka tās varētu ievilkties līdz 2020. gada beigām.

Šoreiz budžeta debates līdztekus ierastajai pozēšanai iedzīvotāju priekšā (valstu vadītāji parasti cenšas demonstrēt vietējām auditorijām, ka viņi ir uzvarējuši sarunās) jo vairāk sarežģī Brexit, radot 15 miljardu eiro budžeta iztrūkumu. Valstis, kas ir neto iemaksu veicējas, piemēram, Nīderlande, kā arī Ziemeļvalstu-Baltijas sešinieka Latvijas partneri Zviedrija un Somija nevēlas veikt lielākas iemaksas budžetā, lai gan lielākā maksātāja Vācija ir norādījusi, ka ir gatava ieguldīt vairāk. Polijas un Ungārijas neliberālās valdības, kas aizvien biežāk nonāk konfliktā ar Briseli, ir likušas Eiropas institūcijām apsvērt politisku “atbilstības” kritēriju ieviešanu budžeta saņēmējiem, lai piešķiramos līdzekļus varētu samazināt valstīm, kuru rīcība uzskatāma kā Eiropas politiskajām normām neatbilstoša. Austrumeiropas dalībvalstis varētu iebilst pret šo priekšlikumu.

Iespējams, Eiropas Komisija varētu piedāvāt palielināt budžetu līdz aptuveni 1,2% no ES nacionālā kopienākuma (NKI) divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ES budžets pirmo reizi ES vēsturē tika samazināts 2014.-2020. gadā, tādēļ Eiropas projektu varētu piemeklēt politiskā lejupslīde, ja budžets turpinās samazināties 2021.-2027. gadā. Otrkārt, pēdējos gados Eiropas politiskajā darba kārtībā ir nonākušas vairākas jaunas politiskās prioritātes – piemēram, robežu drošība un kopējā aizsardzība. Tajā pašā laikā ir nepieciešams palielināt ieguldījumus pētniecībā un inovācijā, jo ES aizvien turpina atpalikt no ASV šajā jomā. Citi ir mudinājuši EK lielāku budžeta daļu atvēlēt “cilvēkam un planētai pirmajā vietā”, tādā veidā cīnoties pret klimata pārmaiņām. Nav pārsteigums, ka grupa, kas pārstāv piejūras reģionus (Perifēro piejūras reģionu konference), aicinājusi piešķirt vairāk līdzekļu zvejai. Lauksaimnieku grupas joprojām ir labi finansētas un ietekmīgas.

Tomēr, lai arī netrūkst priekšlikumu par to, kā tērēt naudu, ievērojami mazāks ir entuziasms attiecībā uz to, kā piesaistīt līdzekļus. Lielākā daļa neto maksātāju nevēlas maksāt vairāk. Gan Francijas prezidents Emanuels Makrons, gan Eiropas Parlaments ir iestājušies par jaunu ES pašu budžeta ieņēmumu avotu radīšanu, piedāvājot vairākus jaunus nodokļus, kas varētu tikt izveidoti – pārskatīts PVN resurss, uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumu daļa, finanšu darījumi, digitālais vai vides nodoklis, kas tiktu maksāts tieši ES budžetā. Tomēr lielākā daļa dalībvalstu nevēlas zaudēt savu budžeta ietekmes sviru ES, kas tiktu mazināta, radot ievērojamu jaunu neatkarīgu ienākumu avotu ES budžetā.

Ko Latvija vēlas?

Atbilde ir nepārprotama – vairāk finanšu līdzekļu! Par katru eiro, ko Latvija iemaksā 2014.-2020. gada ES budžetā, tā saņem četrus eiro. Nav daudz investīciju, kas nodrošinātu tādu rentabilitāti. Tā kā Latvija vēl aizvien paliks ES budžeta neto saņēmēja, tad ES budžeta palielināšana ir arī Latvijas interesēs.

Latvijai ir divas skaidras prioritātes: nodrošināt, lai ES līdzekļus turpinātu saņemt lauksaimnieki (ir pat cerība, ka šie līdzekļi varētu palielināties, jo Latvijas lauksaimnieki joprojām saņem ievērojami mazāk nekā viņu Rietumeiropas kolēģi) un lai dāsni tiktu finansēta reģionālā un kohēzijas politika.

Ko Latvija saņems?

Visticamāk, Latvija vairāk vai mazāk saņems to, ko vēlas. Galu galā, ES budžetu veido tikai 1% no ES IKP (salīdzinājumā ar ASV federālo budžetu, kurš ir 20% no IKP), un, neskatoties uz politisko pozēšanu vietējai publikai, turīgāko valstu budžeta iemaksas joprojām ir nelielas, salīdzinot ar to ekonomiskajiem ieguvumiem, atrodoties vienotajā tirgū. Neto maksātāji, iespējams, piekritīs maksāt nedaudz vairāk, un varētu tikt ieviests sākotnēji neliels nodoklis pašu ieņēmumu radīšanai.

Var būt arī daži samazinājumi. Budžeta komisārs Ginters Otingers ir atzīmējis, ka kohēzijas izdevumi 2021-2027. gadā varētu samazināties “par mazāk nekā 10%, iespējams, par 5%”. Tomēr Francijas un Vācijas lauksaimnieku intereses nodrošinās to, ka izdevumu samazinājums lauksaimniecībai būs neliels, ja vispār būs. Turklāt Latvija varētu būt ieguvēja dažu jauno iniciatīvu rezultātā – līdzekļi ES ārējās robežas stiprināšanai tiktu novirzīti ne vien uz Eiropas dienvidiem, bet arī uz Latvija-Krievijas robežu.

Jebkurā gadījumā radikālas budžeta izmaiņas ir maz ticamas. Ikreiz sarunas par ES budžetu ir sākušās, izvirzot lielas ambīcijas, bet beigušās ar minimālām izmaiņām. Kāpēc lai šoreiz būtu savādāk?