Kur investīcijas, tur arī rezultāts

13 Februāris, 2018 Daunis Auers Avots: Delfi.lv

23. Ziemas olimpiskās spēles ir sākušās ar ierasti pārspīlētu un pompozu atklāšanas ceremoniju (vai kādam patiešām patīk to skatīties?). Latviju tajā pārstāv 35 sportisti, un ir iespējas tikt pie medaļām, varbūt beidzot pat pie zelta. 2014. gadā Sočos Latvija ieguva četras medaļas, 2010. gadā Vankūverā – divas un 2006. gadā Turīnā – vienu, savu pirmo. Soču olimpiskajās spēlēs Latvija tiešām izskatījās pēc sporta lielvalsts, ierindojoties ceturtajā vietā pēc medaļu skaita uz vienu iedzīvotāju – viena medaļa uz 500 000 iedzīvotājiem. Turpretim Igaunija, piedaloties pēdējās divās ziemas olimpiskajās spēlēs, ir ieguvusi tikai vienu medaļu (Vankūverā 2010. gadā), bet Lietuva – nekad nav izcīnījusi nevienu godalgotu vietu.

Latvijas salīdzinoši lielajiem panākumiem ziemas olimpiskajās spēlēs ir ļoti vienkāršs skaidrojums – tā ir 1986. gadā izbūvētā Siguldas bobsleja un kamaniņu trase. Pavisam vienkāršs ledus celiņš ar vienu vienīgu virāžu Siguldā pirmo reizi tika uzcelts jau 19. gadsimtā, taču par nozīmīgu pavērsienu kļuva moderna pasaules klases sporta objekta izbūve, kas deva iespēju strādāt un gūt panākumus talantīgajiem Latvijas sportistiem un treneriem. Tā nav nejaušība, ka visas Latvijas medaļas ir bobsleja un kamaniņu disciplīnās. Ja kamaniņu trase būtu uzcelta Igaunijas ziemas kūrortā Otepē, tad, visticamāk, Latvijas īpašumā nebūtu nevienas ziemas olimpisko spēļu medaļas.
Līdzīgs stāsts ir nolasāms arī Latvijas kultūras nozarē. Latvijas valdības jau izsenis ir daudz tērējušas kultūrai. Jaunākie Eurostat dati (2015) liecina, ka vidēji Eiropas Savienības (ES) 28 valstu valdības kultūrai atvēl apmēram 1% no budžeta. Savukārt 2015. gadā kultūrai novirzītie 3% Latvijas valsts budžeta bija visaugstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Tajā pašā 2015. gadā Latvijā darbojās 147 akreditētas mākslas un mūzikas skolas. Piemēram, Rūjienas novadā ir tikai 5000 iedzīvotāju (no kuriem apmēram 600 ir skolas vecumā), bet te ir gan mūzikas, gan mākslas skola. Turklāt Latvijā ir ļoti augsta profesionāla līmeņa izglītības iestādes, kas gatavo savus audzēkņus karjerai mūzikas un mākslas jomās. Pēdējo gadu laikā 73 miljoni eiro no ES fondu līdzekļiem ir iztērēti, lai Cēsīs, Rēzeknē un Liepājā līdzfinansētu trīs izcilu reģionālo koncertzāļu būvniecību. Turklāt kultūras izdevumi nozīmīgi ir auguši, Latvijai gatavojoties valsts simtgades svinībām 2018. gadā. Kultūras nozare neapšaubāmi tiek salīdzinoši dāsni finansēta. Latvijas ekonomisti bieži vien dod mājienus, ka veselības aprūpes un augstākās izglītības budžetus varētu strauji palielināt, pārdalot kultūrai piešķirtos līdzekļus. Protams, tie ir tikai mājieni, jo diez vai šāda iniciatīva varētu gūt nozīmīgu politisku atbalstu.

Minēto ilggadējo kultūras investīciju rezultātā Latvija ir kļuvusi par atzītu un nozīmīgu mūzikas talantu centru (nu, labi, vismaz klasiskās un kora mūzikas jomā, lai mani atvaino Lauris Reiniks). Latvijas diriģenti, piemēram, Andris Nelsons, tādi kori kā Kamēr, Gaudeamus un Latvija, Kristīne Opolais un citi operdziedātāji – visi kā viens tiek atzīti par vadošajiem savā jomā, un mēs varam sagaidīt, ka šī talantu konveijera lente neapstāsies. Vienīgi žēl, ka pastāv likumsakarība – jo veiksmīgāks mākslinieks, jo mazāk ticams, ka viņš/viņa paliks Latvijā.

Investīcijas infrastruktūrā ir atpelnījušas sevi arī citās nozarēs. Rīga ir lielākais finanšu centrs Baltijas valstīs, un te atrodas inovatīvākie fintech uzņēmumi. Viens no iemesliem tam ir fakts, ka Rīgas Ekonomikas augstskola jau vairāk nekā divdesmit gadu garumā nodrošina augsti kvalificētu absolventu ienākšanu darba tirgū. Liepājas speciālā ekonomiskā zona (SEZ) daudz veiksmīgāk ir piesaistījusi ārvalstu tiešos ieguldījumus un radījusi jaunas darbavietas nekā Rēzeknes SEZ daļēji tāpēc, ka tai ir pieeja strauji augošai neaizsalstošai tirdzniecības ostai.

Iespējams, ir pienācis laiks atkārtot bobsleja un klasiskās mūzikas veiksmes stāstus vairāk uz nākotni orientētos ekonomikas sektoros? Piemēram, IT nozare Latvijā jau sen cieš no akūta kvalificētu speciālistu trūkuma, neskatoties uz to, ka vidējā stundas likme IT nozarē 2016. gadā bija 14 eiro. Akcents uz digitālo prasmju apgūšanu skolās, profesionālās un universitāšu izglītības iespēju paplašināšana, kā arī plašāka piekļuve publiskiem un privātiem datiem ļautu attīstīt Latvijas IT nozari vēl straujāk. Līdzīgas nākotnē vērstas viedas publiskās investīcijas citās nozīmīgās nozarēs palielinātu Latvijas konkurētspēju u ļautu plaukt laurus ne tikai ziemas sporta veidos, bet arī ekonomikas attīstībā.
Avoti:​
Olympic medals per capita. http://www.medalspercapita.com/#medals-per-capita:2014
Eurostat (government expenditure on recreation, culture and religion). http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Government_expenditure_on_recreation,_culture_and_religion