Latvija pievienojusies OECD. Kas tālāk?

17 Maijs, 2016 D. Auers Delfi

Vai kāds šaubījās?

11.maijā Latvija oficiāli tika uzaicināta pievienoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (OECD). Gluži pamatoti tas tiek uzsvērts kā apliecinājums Latvijas politiskajam briedumam un attīstītajai tirgus ekonomikai. Šķietami pretēji izredzēm – pērn Latvijas politiķi brīdināja, ka pievienošanās OECD varētu tikt atlikta dēļ iekavētajām reformām valsts uzņēmumu pārraudzībā un finanšu sektorā – Latvija vēlreiz ir spērusi milzīgu soli uz priekšu, ieaužot savu pavedienu rietumvalstu daudzkrāsainajā audeklā.

Protams, tas reiz jau ir noticis. 1998.gadā Latvijai sākotnēji tika paredzēta iestāšanās Eiropas Savienībā (ES)  tikai paplašināšanās otrajā kārtā (Igaunija kā parasti bija pirmā), tādēļ Latvija tika aicināta uzsākt pievienošanās sarunas ar ES vien vairākus gadus pēc Igaunijas. Neskatoties uz to, Latvijas ierēdniecība nodemonstrēja izcilību, sekojot Eiropas Komisijas gadskārtējos ziņojumos iezīmētajai reformu ceļu kartei, un Latvija varēja pievienoties ES 2004.gadā vienlaikus ar Igauniju.

Tikpat veikli Latvija veica reformas, kas bija nepieciešamas, lai pievienotos NATO (2004.gadā), pēc tam – lai saņemtu glābjošo starptautisko aizdevumu izkļūšanai no smagās 2008.-2010.gada ekonomiskās krīzes, tad – lai pievienotos eirozonai (2014.gadā).

Kāpēc Latvijai tik veiksmīgi izdodas pievienoties starptautiskajiem klubiņiem?

Uzaicinājums pievienoties OECD nebija pārsteigums. Kas attiecas uz pievienošanos starptautiskajiem klubiņiem, Latvija vienmēr izpilda nepieciešamo. Tas tādēļ, ka Latvijai ir nozīmīgi atbalstītāji – ASV un Lielbritānija, kā arī Ziemeļvalstis, kas virza Latvijas intereses pie starptautiskā sarunu galda. Turklāt Latvijas ierēdņi ir daudz spējīgāki un efektīvāki – īpaši izpildot konkrētus administratīvus rīkojumus – nekā sabiedrības lielākā daļa spēj iedomāties.

Nozīmīgi ir arī tas, ka nepastāv būtiski konfliktējošas politiskās ideoloģijas vai partiju programmas, kas būtu pretrunā Latvijas ārzemju partneru piedāvātajām reformām. Prevalējoša politiskā ideoloģija Latvijā pēdējo divdesmit gadu laikā ir bijis nevis liberālisms, konservatīvisms vai sociālā demokrātija, bet nosacījumu ieviešana – pamata reformas, kuru īstenošana nepieciešama, lai saņemtu noteiktus labumus, piemēram, aizdevumu, palīdzību vai dalību starptautiskā organizācijā.

Zināmā mērā tas saistīts ar Latvijas drošības prioritāti, kas tiek stiprināta, iekļaujoties rietumu politisko organizāciju sistēmā. Tomēr vēl viens iemesls ir noturīgas ideoloģijas trūkums kā valdošajās, tā opozīcijas politiskajās partijās.

Nesenās karstās diskusijas ap Stambulas konvenciju uzskatāmi parāda, ka, piemēram, Nacionālās Apvienības (NA) uzmanības centrā lielākā mērā ir vērtības, nevis politika. “Vienotība”, ir pulcējusi tik dažādu biedru rasolu – konservatīvos, liberāļus, nacionālistus un vienīgo īsteno Saeimas sociāldemokrātu (Atis Lejiņš) – ka ir grūti iedomāties, ka tā varētu nākt klajā ar visaptverošu un saskaņotu ekonomikas attīstības plānu. Savukārt “zaļzemnieki” tradicionāli koncentrē politiskos spēkus un resursus lauksaimniecības, lauku un transporta attīstībai, nevis plašāka mēroga ekonomikas un sociālo jautājumu risināšanai.

Šķiet, daži novērotāji uzskata, ka OECD spēs aizpildīt šo robu politikas veidošanā. Nenoliedzami, OECD darbojas kā ekonomiski attīstīto rietumvalstu domnīca. Organizācija vāc datus un veic to apstrādi, kā arī īsteno lietišķos pētījumus virknē būtisku politikas jautājumu – no skolēnu akadēmiskā snieguma novērtēšanas (plaši pazīstamie PISA pētījumi) līdz nodokļu, labklājības un migrācijas jautājumiem. Bez šaubām, Latvija būs ieguvēja, iekļaujoties šajos pētījumos, tai būs pieejami nozīmīgi dati un piekļuve politiskām debatēm. Tomēr OECD nav un nebūs organizācija, kas ietekmēs un veidos nacionālo ekonomiku vai sociālo politiku, tas ir tikai pašu dalībvalstu ziņā, ņemot vērā individuālas konkurētspējas priekšrocības un trūkumus, dzīvotspējīgās nozares un politiskās trajektorijas.

Latvijas ekonomika sarūk, kas notiks tālāk?

Jaunākie dati par Eiropas Savienības ekonomisko izaugsmi, kas publicēti dienā, kas lieliski der slikto ziņu norakšanai – piektdienā – liecina, ka Latvijai 28 dalībvalstu vidū šobrīd ir sestais zemākais ekonomikas izaugsmes rādītājs. 2016.gada 1.ceturksnī Latvijas ekonomika ir sarukusi par 0,4% salīdzinājumā ar 2015.gada pēdējiem trim mēnešiem.

Tā kā vairs nav atlikusi neviena starptautiska organizācija, kurai vajadzētu pievienoties, Latvijai nāksies meklēt ekonomisko un sociālo problēmu risinājumus vietējā mērogā. Tomēr jāpatur prātā, ka iepriekšējā reizē, kad Latvija bija palikusi viena un bez uzraudzības politikas veidošanā, mēs piedzīvojām dramatisko un destruktīvo 2004.-2008.gada uzplaukumu un tam sekojošo kritumu.

Lai izvairītos no līdzīga scenārija, nepieciešama daudz kvalitatīvāka vietējo politiķu diskusija, kas balstīta izpētē un pierādījumos. Politiskajām partijām būtu jāiegulda daudz vairāk laika, resursu un pūliņu politikas veidošanā, bet Latvijas parlamentam beidzot būtu jāizveido pētnieciska vienība ar mērķi sniegt atbalstu parlamentāriešiem lēmumu pieņemšanā. Šobrīd Latvijas parlaments ir vienīgais Eiropas likumdevējs, kam nav sava atbalstoša pētniecības arsenāla.

Latvijas veiksmīgā integrācija visās svarīgākajās rietumu starptautiskajās organizācijās liecina, ka politiķi un ierēdņi spēj īstenot komplicētas, detalizētas un ārēji vadītas reformas. Nu ir pienācis laiks, kad Latvijai  pašai nāksies noformulēt un vadīt  valsts attīstībai nepieciešamās reformas.


Raksts pieejams Delfi mājaslapā: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/daunis-auers-latvija-pievienojusies-oecd-kas-talak.d?id=47445775