Lielās cerības

13 Jūnijs, 2016 Vjačeslavs Dombrovskis Delfi.lv

Esam jau pieraduši dzirdēt, ka darbaspēka piedāvājums Latvijā neatbilst darba tirgus pieprasījumam. To ik gadu secina Ekonomikas ministrija, bet par šo piedāvājumu atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uz to reaģē, kārtējo reizi pārdalot valsts finansējumu no sociālajām zinātnēm uz dabas zinātnēm un inženierzinātnēm.

Zilonis istabā

Varētu šķist, ka viss notiek un it kā nelielā tehniskā problēma tiek pakāpeniski risināta. Taču šī neatbilstības problēma ir daudz nopietnāka. Tā ir kā milzīgs zilonis istabā: blakus stāvot, to grūti nepamanīt, tomēr ieraudzīt visu ziloni un saprast, ka tas patiešām ir zilonis, izdodas ne uzreiz. Palūkosimies uz to tuvāk.

Eksports – ekonomikas nozīmīgākais balsts

Ekonomikas, iespējams, nozīmīgākā daļa un balsts ir uzņēmumi – eksportētāji. Privātajā sektorā strādājošie ar saviem nodokļu maksājumiem uztur gan publiskajā sektorā nodarbinātos, gan tos iedzīvotājus, kas nevar vai negrib strādāt. Kopumā privātajā sektorā strādājošo skaits ir salīdzinoši neliels. Ja iedomāsimies Latviju kā ciematu ar simts iedzīvotājiem, tad izrādīsies, ka apmēram trīsdesmit cilvēki uztur pārējos septiņdesmit. Savukārt privātā sektora elite ir uzņēmēji, kas spēj pārdot Latvijā ražotās preces un pakalpojumus ārvalstu tirgos – eksportētāji. Kas viņi ir, un kāds varētu būt viņu pieprasījums pēc darbiniekiem ar vidējo, profesionālo vai augstāko izglītību?

Atbildi uz šiem jautājumiem var rast, tuvāk izpētot Latvijas preces un pakalpojumus eksportējošās nozares un tās raksturojošos skaitļus.

Lielāko preču eksporta daļu veido koksnes un koka izstrādājumu eksports, tam seko elektroierīces, minerālie produkti, mehānismi un ierīces, transportlīdzekļi, graudaugi, dzērieni, dzelzs un tērauds, tērauda izstrādājumi, farmaceitiskie produkti un citas preces (1.att.).[1]

Savukārt pakalpojumu jomā lielāko eksporta daļu veido ceļojumu pakalpojumi, tiem seko jūras transporta pakalpojumi, kravu tranzīts, izmantojot dzelzceļu un autotransportu, finanšu pakalpojumi, aviācijas pakalpojumi un citi (2.att.).[2]

Eksporta attīstībai vajadzīgi kvalificēti speciālisti ar profesionālo izglītību

Aplūkojot eksportējošo nozaru statistiku, pirmkārt, jāsecina, ka tikai nelielai Latvijas ekonomikas eksportējošajai daļai varētu būt nepieciešami darbinieki ar augstāko izglītību. Preču ražošanas jomā tie būtu vajadzīgi farmaceitisko produktu, optikas ierīču un elektropreču nozarēs, bet pakalpojumu jomā – finanšu pakalpojumu un IT sektorā.

Otrs secinājums – Latvijas eksportētājiem pārsvarā ir nepieciešami darbinieki ar vidējo profesionālo izglītību. Pat samērā augsti tehnoloģiskajā farmācijas nozarē apmēram pusei strādājošo ir vidējās profesionālās izglītības līmenis.

Latvijā ir salīdzinoši liels apstrādes rūpniecības īpatsvars (12,2% no IKP), turklāt Nacionālajā attīstības plānā (NAP) kā viens no galvenajiem mērķiem ir minēts rūpniecības kāpums līdz 20% no IKP līdz 2020. gadam. Lai sasniegtu šo mērķi, nepieciešams kvalificēts darbaspēks ar profesionālo izglītību.

Eiropas ražošanas lielvalstī Vācijā, kur rūpniecības īpatsvars IKP ir 22,6%, vairāk nekā pusei jauniešu ir vidējā profesionālā izglītība.[3] Savukārt Latvijā profesionālā izglītība ir tikai diviem jauniešiem no desmit![4] Četriem no desmit jauniešiem ir vispārējā vidējā vai zemāka līmeņa izglītība, kas nozīmē to, ka viņi ir bez jebkādas profesionālas specializācijas darba tirgus izpratnē. Vēl četriem jauniešiem no desmit ir augstākā izglītība – diviem tā ir sociālajā vai humanitārajā jomā, un tikai vienam –inženierzinātnēs, ražošanā vai būvniecībā.

Te nu arī ir mūsu zilonis pilnā augumā – jauniešu izvēlētā izglītība neatbilst eksportētāju vajadzībām!

Mīti un realitāte

Kāpēc Latvijā ir izveidojies darbaspēkā piedāvājums, kas tik lielā mērā neatbilst ražojošās ekonomikas un darba tirgus prasībām?

Viens no iemesliem ir daudzu gadu gaitā īstenotā valsts politika, kuras rakstītais un nerakstītais mērķis ir bijis uzņemt augstskolās pēc iespējas vairāk jauniešu. Vidējās izglītības finansēšanas modelis ir izveidots tā, lai skolu un pašvaldību interesēs būtu piesaistīt vidusskolām maksimāli lielu skolēnu skaitu. Tas notiek arī uz profesionālās izglītības rēķina, jo, no skolu un pašvaldību viedokļa raugoties, modeļa “nauda seko skolēnam” ietvaros līdz ar katru profesionālo izglītību izvēlējušos jaunieti tiek zaudēts finansējums.

Kā otrs iemesls  varētu būt tas, ka  jaunieši ar savu izvēli pasakapaziņo, ka īsti nevēlas redzēt sevi, stāvot pie rūpnīcas konveijera, vai strādājot par viesmīli. Viņi vēlas interesantākas darba vietas ar augstu atalgojumu un izaugsmes potenciālu. Taču šāda attieksme ir riskanta gan pašiem jauniešiem, gan Latvijas valstij. Nespējot atrast savām ekspektācijām atbilstošu darbu Latvijā, viņi būs spiesti meklēt to citur Eiropā. Robežas ir atvērtas, un tādā valstī kā Lielbritānija un Vācija algas un iespējas ir lielākas, un tādēļ jau vairākus gadus arī notiek jauniešu aizbraukšana.

Ko darīt?

IZM būtu pēc iespējas ātrāk jānoslēdz ieilgusī skolu tīkla un skolotāju atalgojuma reformu sāga un jāķeras pie profesionālās izglītības sakārtošanas. Jau ir izveidots spēcīgu profesionālās izglītības kompetenču centru (PIKC) tīkls ar labu tehnisko nodrošinājumu. Tagad ir jārisina PIKC mācībspēku atalgojuma jautājums, kā arī jāveicina darba devēju motivācija iesaistīties darba vidē balstītas profesionālās izglītības attīstībā.

Taču svarīgākais un sarežģītākais uzdevums ir mērķtiecīgi strādāt pie tā, lai nodrošinātu perspektīvo eksportējošo nozaru attīstību, lai jauniešiem būtu iespēja tepat Latvijā iegūt darbu ar pasaules līmeņa atalgojumu.

Citas izvēles Latvijai kā valstij nemaz nav. Ja mēs neko nedarīsim, lai attīstītu potenciāli augošās nozares, jaunieši ilgi bez darba Latvijā nesēdēs, jo Eiropas robežas ir vaļā un Rīgas lidosta visiem sasniedzama.


 

[1] Ekonomikas ministrijas ziņojums “LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBA: Attīstības tendences, scenāriji un izaicinājumi straujākai izaugsmei”

[2] Ekonomikas ministrijas ziņojums “LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBA: Attīstības tendences, scenāriji un izaicinājumi straujākai izaugsmei”

[3] OECD dati par iedzīvotāju kohortu 25 – 34 gadu vecumā.

[4] OECD dati par iedzīvotāju kohortu 25 – 34 gadu vecumā.

Avots: Delfi.lv