NAP bankrotējis. Valstij vajadzīgs reāls attīstības plāns.

17 Maijs, 2017 Vjačeslavs Dombrovskis delfi.lv

2012. gadā Saeima apstiprināja Nacionālas Attīstības Plānu (NAP) 2014.-2020. gadam. Lai arī daudzas pazīmes rāda, ka šis plāns vairs netiek uztverts nopietni, tas joprojām skaitās galvenais valsts plānošanas dokuments. Taču valsts gada budžeti nu jau krietnu laiku tiek veidoti, neņemot vērā NAP, un valsts amatpersonas izvairās runāt par šo dokumentu. Jākonstatē, ka de facto, NAP  sen un nemanāmi ir miris. Un jau sen ir laiks šo faktu beidzot dokumentēt arī de jure un radīt jaunu, reālu valsts attīstības plānu. Pirms sākt to veidot, noteikti vajadzētu izvērtēt visas iepriekš pieļautās kļūdas un vairs tās neatkārtot.

Lasot NAP, pirmais iespaids ir – tajā ir mēģināts “sabāzt” teju visu iespējamo. Un tomēr NAP satur diezgan skaidru redzējumu par Latvijas ekonomikas attīstības dzinēju – šī loma ir  atvēlēta  apstrādes rūpniecības nozarei. Ir nosprausts arī skaidrs sasniedzamais mērķis – šis nozares pievienotajai vērtībai 2020.gadā ir jāsasniedz 20% no IKP. Līdz ar to NAP iemieso rūpnieciskās Latvijas sapņi, kurš acīmredzot ir radies iespaidojoties no Vācijas modeļa, kur apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP ilgstoši ir ap 20%. Kā NAP paredzēja to panākt? Izskatās, ka dokumenta autori redzēja divus galvenos instrumentus: 1 veicināt privāta sektora investīcijas pētniecībā un attīstībā (P&A) un; 2investēt izglītībā.

Ir godīgi jāatzīst, ka NAP tapšana nav bijusi saistīta ar Latvijas sabiedrības, politiskās elites, vai toreizējas valdības vēlmi radīt detalizētu stratēģisku ietvaru valsts attīstībai septiņus gadus uz priekšu. NAPa radīšana bija Eiropas Komisijas nosacījums Eiropas Savienības (ES) fondu saņemšanai 2004.-2020. plānošanas periodiem. Bez NAPa Latvija nevarētu pretendēt uz ES fondiem. Līdz ar to var pateikt, ka savu īsto mērķi NAP ir sasniedzis – Eiropas fondu apgūšanas process tika uzsākts.

Taču jākonstatē, ka kā valsts attīstības plāns NAP ir pilnīgi bankrotējis. Kāds pamatojums tik skarbam secinājumam?

NAP redzējumā, apstrādes rūpniecībai vajadzēja kļūt par galveno valsts attīstības dzinēju, taču rūpniecības īpatsvars drīzāk samazinājās. 2016. gadā tas bija vien 12.5% no IKP, kas ir mazāk (!) nekā 2010. gadā kad tie bija 13.4%! Ir absolūti skaidrs, ka 20% mērķis 2020. gadā pat ne tuvu netiks sasniegts. Un kā ir ar citiem mērķiem?

Kas pārsteidz – uz šo nežēlīgu skaitļu fona NAP attīstības virsmērķis šodien ir ne tikai sasniegts, bet pat pārspēts. Runa ir par iekšzemes kopēju produktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju ka % no Eiropas Savienības (28 valstu) vidējā.[2] Citiem vārdiem, par Latvijas relatīvo atpalicību no Eiropas. 2010. gadā mūsu IKP bija vien 53% no ES vidējā un NAP mērķis bija sasniegt 70% 2020. gadā. Kopš 2010. gada ikgadu (!) šī radītāja izaugsme pārsniedza NAP plānoto mērķi, sasniedzot 64% jau 2015. gadā! Citiem vārdiem, ienākumu atpalicības (no ES) mazināšana notikusi straujāk, nekā NAPā plānots, par spīti NAPam, un izmantojot pavisam citus dzinējus, nevis tos, kas bija plānoti NAPā.

Ja apstrādes rūpniecība nav bijusi pēdējo gadu izaugsmes galvenais dzinējs, ka to paredzēja NAP, tad kas bija tie īstie dzinēji?

Īsa atbilde – pakalpojumu eksports. Tūrisma (braucienu) pakalpojumu ieņēmumi sasnieguši 783 miljonus eiro 2016. gadā, kas ir par 62% vairāk nekā 2010. gadā. Finanšu pakalpojumu eksports, neskatoties uz banku pēdējo gadu nedienām, ir bijis 445. miljonu eiro 2016. gadā  – 34% pieaugums. Bet īstais pakalpojumu eksporta apvērsuma čempions –  IT nozare – tās  pakalpojumu eksports sasniedzis 334. miljonus eiro, trīskāršojot (!) savu 2010. gada rezultātu.

Verdikts NAPam ka attīstības plānošanas dokumentam ir skaidrs: tajā nospraustie mērķi netiks sasniegti un tas ir zaudējis saikni ar ekonomisko realitāti. Jāsāk darbs pie jaunā NAP! Bet iepriekš jāizdara secinājumi par esoša NAPa neveiksmes galvenajiem cēloņiem. Manā ieskatā, tie ir divi.

Pirmkārt, nav tālredzīgi likt tikai uz vienu valsts attīstības dzinēju. Gudrs investors neliek “visas olas viena grozā”, bet diversificē savu investīciju portfelī. Viena stratēģija ir kombinēt projektus gan ar salīdzinoši zemu bet drošu atdevi, gan ambiciozus – ar augtu iespējamu atdevi, bet līdz ar to salīdzinoši riskantākus. Latvijas apstākļos svarīgi arī nepieļaut kļūdu nenosākot nevienu prioritāro attīstības virzienu.

Otrkārt, NAP tika veidots “no augšas” un uz “ātru roku”, īpaši neiedziļinoties pat pašas apstrādes rūpniecības niansēs. Rezultātā liela daļa valsts pārvaldes darbību tika izšķērdētas “ķeksīšiem” – vārdos runāts par “inovācijām” un “investīcijām cilvēkkapitāla”, taču reti kas iedziļinājās izpildē un reālajos rezultātos. Var minēt daudzus piemērus. Piemēram, apstrādes rūpniecībai it ka vajadzēja kļūt par attīstības dzinēju, bet ar citiem valdības lēmumiem tās konkurētspēja tika un tiek vājināta ar OIK nastu. Lai gan investīcijām cilvēkkapitāla vajadzēja kalpot apstrādes rūpniecības vajadzībām, profesionālās izglītības vērienīgas modernizācijas programmas īstenošanā “pazuda” veselas nozares (farmācijas) izglītības centrs – Olaines koledžā. Lai gan it ka vajadzēja investēt jauno produktu radīšana, piena nozarē, piemēram, ES finansējums tika fokusēts uz (piena) ražošanu, nevis uz rūpniecību (piena pārstrādi), par ko tika samaksāta cena, iestājoties Krievijas embargo. Šo sarakstu varētu turpināt vēl. Ir skaidrs, ka jaunais NAP jāveido “no apakšas”,  precīzāk – no pamatiem uz augšu, izvērtējot konkrētu tautsaimniecības nozaru attīstības nianses. Skaidrs, ka šāds darbs var notikt tikai ļoti ciešā sadarbība ar privāto sektoru.

Skeptiķi var uzdot jautājumu vai jauns NAP tiešām ir vajadzīgs. Jo savu, iespējams īsto, mērķi NAP ir sasniedzis – ES naudas apgūšanas process notiek.

Es uzskatu ka vajag. Naudas apgūšana, protams, ir labi (vismaz salīdzinot ar to, kad nemaz nav ko apgūt). Taču naudas investēšana ir daudz labāka, jo pretēji apgūšanai, tā nākotnē nes augļus!

 

[1] Salīdzinājums veikts salīdzināmajās 2010. gada cenās.

[2] Rēķinot pēc pirktspējas paritātes standarta.