Nav iespējams pacelt 97 cilvēku labklājību uz 3 cilvēku rēķina

09 Septembris, 2016 Vjačeslavs Dombrovskis Delfi.lv

Ienākumu nevienlīdzība ir kļuvusi par vienu no galvenajām prioritātēm Rietumvalstu ekonomiskajā un politiskajā dienas kārtībā. Izrādījās, ka neskatoties uz nemitīgi augošo iekšzemes kopproduktu (IKP), šīs izaugsmes augļi tika sadalīti ļoti nevienmērīgi. Tā, ASV vidēja iedzīvotāja reālie ienākumi pēdējo četrdesmit gadu laikā ir stāvējuši uz vietas. Līdzīgas tendences ir novērojamas teju visās Rietumvalstīs. Pēc franču ekonomista Tomasa Piketija (Thomas Piketty) aplēsēm, ienākumu nevienlīdzības ziņā attīstītas valstis ir pietuvinājušas 19. gadsimta stāvoklim.

Ir iemesls uzskatīt, ka tieši vidējā vēlētāja labklājības stagnācija ir sagādājusi Rietumvalstu elitēm tādus nepatīkamus pārsteigumus, ka ASV prezidenta kandidātu Donaldu Trampu un Brexit.  Tieši šo vēlētāju vidū ir ārkārtīgi populāras gan Trampa paustās, gan Brexit idejas. Līdz ar to satraukums par ienākumu nevienlīdzību Rietumvalstīs ir liels, un uzņem apgriezienus.

Nav noslēpums, ka arī Latvijā eksistē ienākumu nevienlīdzība. Un arī Latvijā arvien biežāk izskan balsis, ka ienākumu nevienlīdzības novēršanai vajadzētu kļūt par vienu no galvenajām prioritātēm. Tā, viens no Laimdotas Straujumas valdības galvenajiem uzdevumiem Pasaules Bankas īstenotajā Latvijas nodokļu sistēmas auditā ir – mazināt ienākumu nevienlīdzību. Izpildot šo uzstādījumu, Pasaules Banka ierosina apsvērt gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) progresivitāti, gan paaugstināt nodokļus uz ienākumiem no kapitāla.

Vai mums jāiet šis ceļš? Es uzskatu, ka nē.

Lai arī Latvijā pastāv ienākumu nevienlīdzība, pēc sava mēroga tā ne tuvu nestāv tai sabiedrības noslāņošanai, kura Rietumvalstīs veidojusies gadsimtiem. Pagāja tikai divdesmit pieci gadi kopš PSRS laiku teju pilnas ienākumu vienlīdzības. Mūsu uzņēmēju slānis, diemžēl, nav kļuvis tik turīgs, lai, paņemot no viņiem vēl vairāk, varētu būtiski pacelt pārējo Latvijas iedzīvotāju labklājību. Visticamāk, tas tikai iedzītu šos uzņēmējus vēl dziļāk ēnu ekonomikā, vai arī vispār ārā no valsts.

Ilustrēšu ar skaitļiem. Pēc ASV ekonomistu aplēsēm, palielinot visvairāk pelnošai vienai simtai iedzīvotāju daļai vidējā federālā ienākuma nodokļa likmi no 22.4% līdz 43.5%, ir iespējams dabūt vērienīgus papildus ieņēmumus valsts budžetā, kuri ir ekvivalenti 3% no ASV IKP.[1] Tā ir ļoti liela nauda. Salīdzinājumam, skaitliski un idejiski līdzīga solidaritātes nodokļa sākotnēji plānotie ieņēmumi bija lēsti 40 miljonu eiro apmērā, kas ir ekvivalents 0.15% no Latvijas 2015. gada IKP. Bet pēdējās ziņas no Finanšu ministrijas liecina, ka liela daļa no iecerētājiem šī nodokļa maksātājiem jau kaut kur ir pazuduši, jo jaunā prognoze ir vien 20 miljonu eiro.[2]

Diemžēl, Latvijas uzņēmēju vidū nav tik daudz Rokfeleru un Bilu Geitsu, lai būtu iespējams ar primitīvas pārdales metodēm dabūt būtiskus papildus ieņēmumus valsts budžetā.

Ja iepriekšējie skaitļi nav pārliecinoši, saskaitīsim šo to uz pirkstiem. Ja Latvija būtu ciems ar simts iedzīvotājiem, tad apmēram trīsdesmit cilvēki šajā ciemā radītu reālu ekonomisku vērtību (privātajā sektorā strādājošie). No viņu samaksātajiem nodokļiem tiktu uzturēti visi pārējie ciema iedzīvotāji – sākot ar valsts ierēdņiem, pašvaldību skolotājiem, un beidzot ar bezdarbniekiem, skolēniem un pensionāriem. Pieņemsim, ka desmitā daļa no šiem cilvēkiem ir ar augstiem ienākumiem – sanāk trīs cilvēki. Citiem vārdiem sakot, tie, kas cenšas Jūs iesaistīt cīņa par ienākumu nevienlīdzību, cenšas iestāstīt, ka iespējams būtiski pacelt 97 cilvēku labklājību ar augstākiem nodokļiem uz 3 (!) cilvēku rēķina (starp kuriem nav Bilu Geitsu). Cilvēkam ar sešu klašu zināšanām matemātikā jābūt skaidrs, ka tās ir pilnīgas pasākas!

Ejot šo solidaritātes nodokļa ceļu mēs riskējam izveidot nodokļu sistēmu, kurā būtu vismazāk konkurētspējīga mūsu reģionā. Jau šobrīd mums ir visaugstākie darbaspēka nodokļi un visaugstākie akcīzes nodokli reģionā. Uzņēmuma ienākumu nodokļu ziņā skaidri zaudējam Igaunijai, kur reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli. Par to tikko esam saņēmuši kārtējo skaidru signālu, apvienotajai DNB un Nordea bankai par savu nodokļu rezidenci izvēloties tieši Igauniju, nevis Latviju. Cik daudz uzņēmumiem vēl būtu jāpamet valsts, lai mēs to beidzot saprastu?

Esmu pārliecināts, ka mums jāveido nodokļu sistēma, un arī iekasēšanas modelis, kuri būtu pievilcīgāki nekā pie mūsu kaimiņiem (un vienlaicīgi konkurentiem). Kā būtu, ja mēs varētu piesaistīt, piemēram, tūkstoti pieredzējušos programmētājus? Viens tāds programmētājs varētu viegli nopelnīt bruto mēnešalgu 4 000 eiro apmērā. Viens tūkstotis šādu programmētāju radītu darba devējiem gada izmaksas vismaz 60 miljonu eiro apmērā, no kā ar esošajiem darbaspēka nodokļiem valsts iekasētu vismaz 25 miljonus eiro.

Tātad kuru ceļu izvēlēsimies? Drakonisko solidaritātes nodokli, pasliktinot valsts jau tā ne īpaši augstu nodokļu sistēmas konkurētspēju, un iedzenot uzņēmējus vēl dziļāk ēnā vai pavisam ārā no valsts? Vai nu veidosim konkurētspējīgu nodokļu piedāvājumu, kurš ļaus piesaistīt investīcijas un jaunus uzņēmumus?

Man šis jautājums šķiet retorisks.


 

[1] Peter Diamond un Emmanuel Saez (2011), “The Case for a Progressive Tax: From Basic Research to Policy Recommendations”, Journal of Economic Perspectives, 25(4)

[2] http://financenet.tvnet.lv/zinas/610632-fm_solidaritates_nodokla_ienemumi_par_so_gadu_bus_zinami_nakamgad