Partijas programma kā iespēja, nevis slogs

15 Janvāris, 2018 Daunis Auers Avots: Delfi.lv

Līdz Saeimas vēlēšanām ir palikuši mazāk nekā deviņi mēneši, un politiskajām partijām drīzumā būtu jāsāk formulēt savas vēlēšanu programmas. Jaunizveidotas partijas nokomplektēs entuziastu pilnas darba grupas, kurās tiks apspriestas radikālas pieejas ieilgušu problēmu risinājumam. Pieredzējušie kampaņas dalībnieki, vecās partijas, sijās un vētīs aptauju datus, cenšoties sabalansēt sponsoru prasības ar sabiedrības, it īpaši pensionāru, kuri 2022. gada Saeimas vēlēšanās veidos lielāko daļu reālo vēlētāju (tie, kuri balsos), vēlmes. Dažos gadījumos partiju programmas rakstīs konsultanti, līdzīgi kā augstskolās, kur vienmēr ir neliels skaits studentu, kas būs gatavi nopirkt studiju darbu, nevis pieliks pūles un paši lasīs, domās un rakstīs.
Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) iesniedzamās obligātās īsās 4000 rakstzīmju partiju programmas bieži vien ir tikai deklaratīvu un banālu izteicienu virknējums. Tomēr garās programmas, kuras lielākā daļa partiju, diemžēl ne visas, uzraksta, parāda to, cik nopietna ir to attieksme pret valsts pārvaldi. Partiju mazākums mēģina arī aprēķināt, cik izmaksātu viņu piedāvātās reformas nodokļu, veselības un izglītības sistēmām. Tās, kurām nav reālu cerību iekļūt valdībā, vienkārši izvirza neprātīgus un nerealizējamus priekšlikumus.
Šogad ikvienai partijai būs jāpievēršas Latvijas demogrāfiskās lejupslīdes problēmai. Pat ārvalstu žurnālisti šodien raksta par Latviju kā par “izzūdošo nāciju”, atstājot otrā plānā veco stāstu par Latviju kā veiksmes/neveiksmes (neatbilstošo svītrot atkarībā no politiskās piederības) piemēru, analizējot taupības pasākumu ietekmi. Jaunākie Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) dati – FCIL Index, kas tika prezentēts pagājušajā nedēļā, liecina, ka ārvalstu investori Latvijā par galveno problēmu uzskata demogrāfiju. Tas nepārsteidz, jo ANO dati liecina, ka Latvijā ir piedzīvots lielākais iedzīvotāju skaita kritums 21. gadsimtā. Neviena partija, kurai ir kaut cik nopietnas ambīcijas, nevar ignorēt šo jautājumu.
Demogrāfija ir aplūkojuma gan īstermiņa, gan ilgtermiņa aspektā. Īstermiņā 2018. gadā Latvijas ekonomika turpinās uzkarst, un būtisks kvalificētu darbinieku trūkums darba tirgū (bezdarbs Rīgas reģionā 2017. gada beigās bija 4,3%) kļūs aizvien jūtamāks. Partijas iespējams pievērsīsies politikas pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt re-emigrāciju, kā arī formulēs nostāju attiecībā uz darbaspēka ievešanu (par vai pret – visticamāk, atbalstot kādu “viedas” imigrācijas plānu).
Partijām programmās būs jāpievēršas arī ilgtermiņa jautājumam par dzimstības līmeņa paaugstināšanu. Patiesībā pēdējos gados šajā jomā jau ir daudz darīts. Nākotnes fonds un vairāki ievērojami zinātnieki un aktīvisti ir parūpējušies par to, ka šie demogrāfiskie jautājumi, kā arī to iespējamie risinājumi ir iekļauti politiskajā darba kārtībā. Daudzas rekomendācijas ir īstenotas, un tas, visticamāk, ir veicinājis augošo dzimstības līmeni pēdējos gados, kas saskaņā ar OECD datiem tagad pārsniedz Eiropas (un OECD) vidējo rādītāju.
Tomēr ir vēl viena, pat ilglaicīgāka demogrāfiskā jautājuma dimensija. Kamēr Latvija joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, tā būs atvērta migrācijai. Eiropas Savienība turpina ieguldīt laiku un finansējumu, lai veicinātu Eiropas pilsonību un mobilitāti – galu galā tas ir iemesls, kāpēc Eiropas Komisija 2016. gadā ir iztērējusi vairāk nekā 2 miljardus eiro, lai nodrošinātu 725 000 studējošo mobilitāti starp ES valstīm kā daļu no Erasmus+ programmas. Rezultātā katru gadu arvien vairāk jauniešu sevi identificē kā Eiropas, ne vien Latvijas pilsoņus un – nekā pārsteidzoša – pieņem lēmumu pārcelties uz ārzemēm darba nolūkos vai studēt tur. Tāpēc jāsecina, ka dzimstības līmeņa paaugstināšana vien nenozīmēs Latvijas iedzīvotāju skaita stabilizāciju, ja jaunieši turpinās aizbraukt uz ārzemēm.
Latvijas Universitātes Diasporas centra un citu organizāciju veiktie pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotājus pārcelties uz ārzemēm liek ekonomisko iespēju trūkums un zemas algas.
Tieši šiem jautājumiem vajadzētu būt partiju programmu uzmanības centrā – piemēram, reāls un īstenojams skatījums par to, kā Latvijā palielināt apmācīto IT speciālistu skaitu no aptuveni 600 līdz 3000 jaunajiem profesionāļiem, kas nozarei nepieciešami ik gadu; priekšlikumi, kā rosināt ienesīgos un arvien augošos globālos dalīto pakalpojumu centrus pārcelties uz Latviju, nevis Poliju vai Lietuvu; kā attīstīt Latvijas transporta un loģistikas nozari, ņemot vērā Krievijas tranzītkravu apjoma sarukumu.
Rosināt diasporas atgriešanos Latvijā un apturēt nākamo paaudžu aizplūšanu var vien konkurētspējīga nozaru attīstība, strauji augoša ekonomika un labi apmaksātas darbavietas. Partijas programmu izstrāde būtu jāuztver kā iespēja, nevis smags slogs.