Pilsētu laikmets

09 Oktobris, 2017 Daunis Auers Avots: Delfi.lv

“19. gs. bija impēriju laikmets, 20. gs. – nacionālo valstu laikmets, bet 21.gs. ir pilsētu laikmets”, Sadiks Kāns (Sadiq Khan), Londonas mērs.

Pagājušajā nedēļā Rīgā notika sestais tiešais Eiropas Savienības (ES) valstu galvaspilsētu mēru un Eiropas Komisāru dialogs. Tajā piedalījās Eiropas Komisijas (EK) viceprezidents un Enerģētikas savienības komisārs Marošs Šefčovičs un reģionālās politikas komisāre Korīna Kreca, kā arī 25 pilsētu vadītāji. Diskusijas apliecināja, ka pilsētu loma un ietekme ES turpina augt.

Tas nepārsteidz. Pilsētas ir mūsdienu ekonomiskās izaugsmes un konkurētspējas galvenais virzītājspēks. Puse pasaules iedzīvotāju, tostarp trīs ceturtdaļas eiropiešu, jau dzīvo pilsētās. Globālais pilsētu iedzīvotāju skaits ik gadu pieaug par 60 miljoniem jeb 17 Berlīnēm vai gandrīz 100 Rīgām!

Pilsētas šobrīd rada apmēram divas trešdaļas no pasaules IKP, un tām, it sevišķi lielām pilsētām, ir būtiska loma valstu ekonomiskās labklājības veidošanā. Piemēram, saskaņā ar Lielbritānijas Nacionālā statistikas biroja jaunākajiem datiem, no viena vidējā Londonas nodokļu maksātāja nomaksātājiem nodokļiem ik gadu 3 000 EUR tiek pārdalīti uz citiem reģioniem – tātad, Londonieši faktiski nodrošina augstu labklājības līmeni visā valstī.

Skaidrs, ka Latvijas ekonomiskā attīstība ir cieši saistīta ar Rīgas starptautisko konkurētspēju salīdzinājumā ar reģionālajiem konkurentiem Viļņu un Tallinu. Arī OECD jaunākais ziņojums par ekonomikas attīstību Latvijā norāda ka Latvijā ir vairāk jādomā tieši par Rīgas attīstību. Kā tad stiprināt Rīgas konkurētspēju?

Atpakaļ nākotnē?

Iespējams atbilde ir atrodama pagātnē. 1913. gadā Rīga bija nozīmīgs industriālais centrs ar daudziem lieliem rūpniecības uzņēmumiem, kuri radīja augstu pievienoto vērtību, tostarp ķīmijas, kuģu būves, mašīnbūves un elektrotehnikas jomās. Piemēram, Krievu – Baltijas vagonu rūpnīca no 1909. līdz 1915. gadam projektēja un izgatavoja pasažieru un komerciālos automobiļus, kā arī lidmašīnas(!). Tajā pat laikā Rīgas fabrika Provodnik ar 13 500 strādājošajiem, bija pasaulē otra lielākā automobiļu riepu ražotāja.

Rīgas osta, kas līdz 1901. gadam bija kļuvusi par Krievijas impērijas lielāko eksportējošo ostu, apsteidzot Sanktpēterburgu un Odesu, tas bija nozīmīgs tirdzniecības centrs (eksportējot galvenokārt kokmateriālus un agrārās preces no Krievijas centrālās daļas). Vienlaicīgi Rīga veidojās kā reģiona banku centrs, gan attīstot vietējās bankas, gan veicinot lielāko Krievijas banku filiāļu atvēršanu pilsētā, gan arī piesaistot ievērojamas investīcijas no Rietumeiropas.

Piecas Rīgas panākumu atslēgas

Rīgas pārtapšanā par reģionālo metropoli izšķirošu lomu spēlēja pieci faktori.

Pirmais – Rīgas stratēģiskā ģeogrāfiskā atrašanās vieta jau izsenis bija padarījusi to par tirdzniecības un komercijas centru.

Otrais – laba pārvaldība, ko nodrošināja Baltvācu Riga Börsen-Comité, kas tika izveidota 1816. gadā un mērķtiecīgi pārraudzīja pilsētas lielākās komerciālās investīcijas un nodrošināja stabilitāti. Tas bija atraktīvs faktors ārvalstu investoriem kas meklēja drošu vietu investīcijām cariskajā Krievijā, lai iegūtu beztarifu pieeju augošajam tirgum impērijas kontinentālajā daļā.

Trešais – pilsētas cilvēkkapitāls, it īpaši izglītotu un apmācītu profesionāļu, ko ražoja Rīgas politehnikums, kas uzsāka darbību 1862. gadā. Tam laikam neraksturīgā veidā institūts uzsāka arī pētījumus ciešā sadarbībā ar privāto sektoru, tostarp kuģu būves un gaisa kuģu dzinēju projektēšanas jomā. Rīgas politehnikuma Arhitektūras programmas absolventi deva savu ieguldījumu, radot skaistās Rīgas jūgendstila ēkas klusajā centrā.

Ceturtais – attīstīta finanšu sistēma, jo ieguldījumiem pilsētas attīstībā piesaistīja papildu ārvalstu investīcijas, galvenokārt no Sanktpēterburgas, bet arī no Vācijas, Francijas un Apvienotās Karalistes. Arnolds Aizsilnieks savā monogrāfiskajā Latvijas ekonomikas pētījumā rakstīja: “Pirms Pirmā pasaules kara Rīga bija kļuvusi par ievērojamu banku centru visā Baltijā”.

Piektais – visbeidzot, pilsētas veiksmes pamatā arī bija Rīgas kā atvērtas, starptautiska pilsētas statuss. Piemēram, Politehnikumā mācības sākotnēji notika vācu valodā, kas ļāva pieņemt darbā konkurētspējīgu akadēmisko personālu no ārzemēm. 1886. gadā 10 no 17 institūta profesoriem bija ārvalstu universitāšu absolventi, kas guvuši izglītību ārpus Krievijas impērijas.

Visi pieci galvenie faktori, kas bija pamatā Rīgas uzplaukumam 19. gadsimta beigās, ir vērojami arī mūsdienu veiksmīgo pilsētu – piemēram Singapūras vai Kopenhāgenas – gadījumos. Turpretim, piemēram, Argentīnas galvaspilsētu Buenosairesu raksturo augsti dzīves apstākļu kvalitātes rādītāji, tur atrodas lieliskas ostas un savienojumi, kas papildina pilsētas ģeogrāfiskās priekšrocības. Tomēr finanšu sistēmas nepilnības (90.vieta 92. pilsētu konkurencē Starptautiskajā finanšu centru indeksā) un kvalificēta cilvēkkapitāla deficīts ir nopietni šķēršļi tās tālākai attīstībai.

Attīstot nosauktos faktorus ir iespējams pilnveidot Rīgas starptautisko konkurētspēju. Taču galvenā atslēga ir – cieša, mērķtiecīga sadarbība starp Rīgas domi un valdības ministriem. Diemžēl pagaidām tā iztrūkst.