Uzdevums – tiekties uz jauniem attīstības mērķiem

10 Oktobris, 2017 Vjačeslavs Dombrovskis Avots: Delfi.lv

OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) tikko publicētajā ikgadējā ziņojumā par Latvijas ekonomikas attīstību ir atzīmēts interesants fakts: “Latvijas izceļas kā valsts, kura īstenojusi visvairāk strukturālo reformu. […] Neskatoties uz šiem panākumiem, ienākumu un produktivitātes atpalicība no augsto ienākumu OECD valstīm paliek liela. Šī atpalicība arī ir lielāka nekā pārejām Baltijas valstīm vai Centrālas un Austrum Eiropas valstīm.”[1]

Pat OECD eksperti ir neizpratnē par to, ka ja jau esam tik izcili reformētāji, kāpēc neizdodas būtiski samazināt ekonomisku atpalicību?

Manuprāt, īsa atbilde skan šādi – ekonomikas attīstība nenotiek lineāri. Drīzāk, tā notiek lēcienveidīgi. Katram lēcienam ir savs uzdevumu kopums. Izpildot vienu uzdevumu, ir iespējams izdarīt vienu lēcienu, bet pēc tā ekonomikas izaugsme noplok un, mēģinot rīkoties ar iepriekšējām metodēm, vairs nav iespējams panākt būtiski efektu. Ir jāmeklē jaunu mērķu un uzdevumu kopumu. Jāpariet uz ekonomikas attīstības skolas nākamo posmu.

Iestrēguši

Var apgalvot, ka kopš 2000 gadu sākuma Latvijas ekonomikas izaugsme ir iestrēgusi. Ekonomikas krīze mūs atmeta uz kādu laiku atpakaļ, taču to pārvarot, mēs esam palikuši attīstības pamatskolā, lai arī jau kādu laiku vajadzēja sākt apgūt vidusskolas materiālu. Savukārt mūsu kaimiņi šo nākamās pakāpes materiālu jau cītīgi apgūst.

Kur tieši esam iestrēguši? Mūsu attīstības sākum un pamatskola saucas “Vašingtona konsenss”. Pagājušā gadsimta 90 gados mūsu galvenie izdevumi bija privatizēt, liberalizēt, un stabilizēt. Pēc tām – sakārtot uzņēmējdarbības vidi. Jau labu laiku šie uzdevumi ir izpildīti: mūsu ekonomika balstās uz konkurencē starp privātajiem uzņēmumiem; mums ir praktiski brīva tirdzniecība ar teju visu pasauli; mūsu fiskāla politika jau labu laiku ir diezgan atbildīga – ar nelielu valsts parādu un zemu budžeta deficītu. Mūsu uzņēmējdarbības vidi Pasaules Banka novērtē ka 14. labāku pasaulē.[2]

Un tagad 95% valsts pārvaldes darba un enerģijas ir veltīti tam, lai šos jau tā labus rezultātus padarītu par vēl izcilākajiem. Izklausās kā cels mērķis, bet ja nākamgad Latvijai izdosies pakāpties Pasaules Bankas reitingā līdz, teiksim, 10. vietai, vai šīm panākumam būs būtisks efekts uz IKP izaugsmi?

Pēc iestāšanās eirozonā mums faktiski nav savas monetāras politikas, jo lēmumus par procentu likmi kopīgi pieņem 19. valstīs. Un pat ar šodienas vēsturiski zemākām procentu likmēm, neesam pieredzējuši kreditēšanas un investīciju uzplaukumu.

Mums faktiski vairs nav arī savas fiskālas politikas, jo šo jomu tagad stingri regulē Eiropas Savienības (ES) starpvalstu vienošanās. Manevrēšanas brīvība, kas ir atstāta Latvijai, ir ļoti neliela.

Vai no tā, vai Latvijas budžeta deficīts būs 1.5% no IKP (ka iesāka OECD), vai nedaudz zemāks (ka iesāka Fiskāla Padome) būtiski mainīsies tautsaimniecības produktivitāte? Vai tas būtisks ekonomikas attīstības jautājums? Nedomāju. Lai panāktu straujāku attīstību, mums vajag pāriet pie principiāli jaunās attīstības politikas dienas kārtības.

Tiecoties uz nākamo līmeni

Kas ir šis nākamais attīstības līmenis?

Pirmkārt, valstij ir jāveido konkrēts attīstības redzējums, kurš neaprobežotos ar neko neizsakošu “produktivitātes celšanu”. Par šo, visticamāk, nepastāv lielas domstarpības un tikai retais šodien uzskata, ka valstij nebūtu jāspēlē aktīva loma ekonomikas attīstības politikas veidošanā.

Otrkārt, ir skaidri jādefinē stratēģiskie ekonomikas attīstības virzieni. Ne visi piekrīt šā uzdevuma nepieciešamībai. Protams, brīvas tirgus ekonomikas ietvaros privātā iniciatīva var radīt radošuma brīnumus, drosmīgi uzņēmēji ir paradījuši pasaulei, ka šķietami neiespējams mēdz tomēr būt iespējams. Tomēr cerība uz brīnumu nevar būt valsts politikas pamatā. Būtu pārāk absurdi, ja tik maza un mazāk attīstīta valsts kā Latvija, domātu ka iespējams ir absolūti viss.

Ir naivi domāt, ka kāda tirgus neredzama roka mūsu ekonomikā var radīt jebkurus pasaules līmeņa produktus un pakalpojumus. Tik pat labi varētu uzskatīt, ka Latvijas sportistiem nākamajās Olimpiskajās spēlēs ir augstas un teju vienādas izredzes dabūt medaļas katrā sacensības veidā. Dažām pasaules lielvalstīm tas ir pa spēkam, bet parejas valstis tomēr izvēlas prioritātes. Veselais saprāts un pieredze sāka priekšā, ka mums arī jāizvēlas prioritātes.

Treškārt, valstij nepieciešams sadarboties ar privāto sektoru. Tikai tā ir iespējams veidot efektīvu politiku, stiprinot konkurētspēju prioritārajos virzienos. Saprotams, ka nedrīkst izmantot šo sadarbību lai nostiprinātu kādu vienu uzņēmumu uz citu rēķina. Mērķis ir valsts ekonomikas starptautiskā konkurētspēja kas veicinātu preču un pakalpojumu eksportu, nevis atsevišķu uzņēmumu dzīvotspēja.

Visbeidzot, ir ļoti svarīgi saprast, ka jauna uzdevumu kopuma apgūšana nenozīmē, ka viss iepriekš darītais bija nepareizs, vai ka par iepriekš gūtajiem panākumiem drīkst aizmirst. Nevienai valstij pasaulē līdz šim nav izdevies uzbūvēt veiksmīgo ekonomiku bez trim attīstības pamatskolas vaļiem: (i) privāto īpašumtiesību aizsardzības; (ii) uz konkurenci balstītas tirgus sistēmas; (iii) atbildīgas fiskālas politikas. Visi nākamie attīstības posmi balstās uz tiem.

 

Stratēģiskie virzieni

Noteikt valsts stratēģiskas attīstības priorītes – tas ir liels izaicinājums, un, visticamāk, arī strīdu ābols. Nacionālais Attīstības Plāns (NAP) ar apstrādes rūpniecību kā prioritāti – bija viens no mēģinājumiem.

Uzskatu, ka, izvirzot prioritātes, ir jāievēro trīs pamatprincipi. Pirmais – nelikt visas olas vienā grozā. Proti, nenoteikt vienu prioritāti – jo ir pārāk liels risks kļūdīties. Gudrs investors neliek visu naudu uz vienu kārti, bet izdara vairākas investīcijas, diversificējot savus riskus. Otrais – risku līdzsvarošana. Proti, nevar nepamanīt, ka Latvijas tautsaimniecībā ir daži tradicionāli virzieni, kuros ir uzkrātas zināšanas, pieredze, iestrādes. Ir loģiski turpināt darbu pie jau sen iesāktā, vienlaicīgi saprotot, ka izrāviens tradicionālajās nozarēs visticamāk nenotiks. Izrāviens var notikt samērā jaunajās nozarēs, bet var arī nenotikt. Jaunajiem virzieniem parasti piemīt lielāks potenciāls, bet arī ar augstāks risks. Trešais princips – reģionālo un Rīgas interešu līdzsvarošana.

Vadoties pēc šiem principiem un, balstoties dažādu nozaru analīzē, Certus saskata sešus prioritāros stratēģiskās attīstības virzienus:

  1. bioekonomika;
  2. apstrādes rūpniecība;
  3. tranzīts;
  4. IKT;
  5. Rīga – savienotājpilsēta (Gateway City);
  6. veselības pakalpojumu eksports.

Mums ir argumenti, lai pamatotu savu redzējumu, un mēs esam gatavi arī uzklausīt argumentus pret šo redzējumu. Mēs saprotam, ka diskusijas par prioritātēm prasīs laiku un var tikt lauzti daudzi šķēpi, taču prioritātes ir jānosaka. Šā gada Certus forums būs sākums šim sarežģītajam kopīgajam darbam, apspriežot attīstības virzienu iespējās, izaicinājumus un mērķus.

 

 

[1] OECD Economic Surveys: Latvia 2017. 14.-15. lpp

[2] http://www.doingbusiness.org/data/exploreeconomies/latvia