Vai drīkstam domāt savādāk, nekā Eiropas Komisija?

12 Jūnijs, 2017 Vjačeslavs Dombrovskis delfi.lv

Valdības pieteiktajai vērienīgai nodokļu reformai parādījies jauns oponents. Pēdējo nedēļu laikā mediju telpa ir pārpildīta ar virsrakstiem, ka Eiropas Komisija (EK) “pauž bāžas”, “brīdina valdību par riskiem”, utt. Dažiem politiķiem šāda EK retorika nozīmē bez maz vai Pasaules galu – ja Briselei nepatīk, viss jāatliek. Vai tas tiešām tā ir? Un vai EK viedoklis ir taisnība augstākajā pakāpē, kurai obligāti jāpakļaujas?

EK bažas galvenokārt ir par pieļaujamo budžeta deficītu, un līdz ar to arī par piedāvātajām uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) izmaiņām – UIN nepiemērošanu reinvestētai peļņai un vairāku nodokļa atvieglojumu pārskatīšanu pēc Igaunijas modeļa. UIN izmaiņām ir bijis plašs atbalsts. Latvijas Bankas ieskatā tas palīdzēs ievērojami (par gandrīz 1% gadā) palielināt IKP izaugsmi. Šādam solim ir arī visas koalīcijas politiskais atbalsts: valdības vadošā partija – Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) to virza, izskatās, ka arī Nacionālā Apvienība (NA) to atbalsta, savukārt, Vienotībai tās valsts simtgades programmā ierakstīta apņemšanās: “2018. gadā ieviesīsim 0% UIN likmi reinvestētajai peļņai”.

Tieši par UIN izmaiņu rezultātā paredzamo īslaicīgo deficītu EK “pauž bažas”. Kāpēc EK vispār iejaucas valdības nodokļu plānos? Jo Latvijas valsts noslēgusi vienošanos ar nosaukumu Stabilitātes un Izaugsmes Pakts, un atbilstoši ES dibināšanas līguma 126 (1) pantam: “Dalībvalsts izvairīsies no pārmērīgajiem budžeta deficītiem”. EK tika piešķirtas uzraudzības funkcijas.  Tiesa, 126. panta 2(a) sāka, ka ir pieļaujamas atkāpes. Proti, ja “pārmērīgs budžeta deficīts ir ārkārtīgs un īslaicīgs”. UIN reformas ieviešanas izraisītais deficīts ir acīmredzami īslaicīgs. Dalībvalstij atliek par to pārliecināt EK.

Cik tad izmaksātu valsts budžetam UIN nepiemērošana reinvestētai peļņai? Ilgtermiņā tas nemaksas necik. Jo nodoklis izņemtai peļņai jau netiek samazināts! Protams, tiek prognozēts ka sākotnēji uzņēmēji izvēlēsies vairāk investēt uzņēmumā, tādējādi samazinot dividenžu apmēru – un līdz ar to arī budžeta UIN ieņēmumus. Taču agrāk vai vēlāk tie gribēs sev izmaksāt nopelnīto naudu, samaksājot par to nodokli 20% apmērā. Līdz ar to, UIN izmaiņu efekts uz budžetu ir īslaicīgs. To kompensēt ar citu nodokļu celšanu būtu pilnīgi aplami. Finanšu ministrija piedāvā šo īslaicīgo budžeta ieņēmumu samazinājumu kompensēt ar tik pat īslaicīgo budžeta deficīta palielināšanu.

Pēc būtības EK šobrīd ir paziņojusi, ka pagaidām nav pārliecināta. Kas tālāk? Tiem, kuru acīs EK ir teju reliģiska nozīme, iesaku tālāk nelasīt, lai nesagādātu sev traumu. Pārējie – padomāsim, kas būtu jādara, ja EK šajā jautājumā tomēr nav taisnība?

EK ekonomistu rakstītais liecina, ka viņi uztver valdības piedāvāto UIN reformu kā permanentu nodokļa samazinājumu.  Tas ir aplami. Reālā, tā saucamā efektīvā UIN likme nesamazināsies. Piemēram, Igaunijas budžeta UIN ieņēmumi (ka % no IKP) nav mazāki, salīdzinot ar Latviju. Gluži otrādi –  atbilstoši Eirostat datiem 2015. gadā Igaunija UIN ieņēmumos iekasēja 2.07% no IKP, bet Latvija – 1.59%.

Rodas jautājums – cik lielā mērā EK ekonomisti izprot Igaunijas UIN sistēmas nianses un priekšrocības? Igaunijā esošais UIN režīms darbojas kopš 2000. gadā. Ja EK secinātu, ka Igaunijas sistēma ir veiksmīga, būtu loģiski ja tā ieteiktu Latvijai un citām Eiropas valstīm to pārņemt. Un ja nē, tad tai būtu jāiesaka Igaunijai to atcelt. Taču nav noticis nedz pirmais, nedz otrais, no kā varam secināt, ka EK nav bijusi NEKĀDA nostāja Igaunijas UIN modeļa jautājumā.  .

Savā 2017. gada Igaunijai adresētajā ziņojuma EK apgalvo, ka: “uzņēmuma ienākuma nodokļa sistēma ir investīcijām draudzīga”. Tad kāpēc tagad EK tik ļoti pretojas “investīcijām draudzīgas” sistēmas ieviešanai Latvijā? Iespējams, ka EK vienkārši nav pamanījusi, nav iedziļinājusies.

Kā tad ir ar UIN reformu un budžeta deficītu? Ja Latvijas valsts valdība uzskata, ka tā ir uz pareiza ceļa, tai jāstrādā argumentiem priekš EK, apliecinot, ka UIN reforma atbilst 126. panta 2(a) daļas paredzētai atkāpei. Es uzskatu, ka taisnība ir mūsu pusē un līdz ar to, tas esot iespējams. Būtu kļūdaini uzskatīt, ka apmainoties argumentiem ar EK par to, vai 2018. gada budžeta deficīts būs 1.6% no IKP (kā uzskata valdība), vai 2.2% (kā uzskata EK), mēs ar kaut ko ļoti izcelsimies uz pārejās Eiropas fona. Itālijas budžeta deficīts 2016. gada bija 2.4% (nevis EK ieteiktais 1.8%), Francijas – 3.4% (nevis EK ieteiktais 2.8%), Lielbritānijas – 3.0% (nevis EK ieteiktais 2.7%). Bet Polijas budžeta deficīts bija 2.4%, iepretī  EK ieteiktajam 1.0%!

Visticamāk ES ierēdņiem patīk paklausīgas nācijas, taču akla paklausība nav Eiropas interesēs. Politiķi, kas aklā paklausībā noved savas valstīs līdz ekonomiskajām neveiksmēm, un pēc tām par visu vaino Briseli, nav nedz savu valstu, nedz Eiropas interesēs. Tapāt kā jebkuras Latvijas pašvaldības vadītājs neuztver katru valdības ideju ar reliģisku bijību, un nebaidās paust  savu viedokli, strīdēties, reizēm pat konfliktēt ar valdību, tapāt Latvijas valdībai savās attiecībās ar EK jācīnās par savas valsts un savu iedzīvotāju nacionālajām interesēm.

http://www.vienotiba.lv/augam-gudri/prioritates-latvijas-simtgadei/

“Estonia Country Report”. European Commission. (2017), 14. lpp.