Vai tiešām viss ir slikti?

12 Jūlijs, 2016 Juris Grīnvalds Delfi.lv

– Piedodiet, bet šis izstrādājums tiešām nav izdevies! – vai jūs būtu gatavi pirkt produktu, kura reklāma skanētu apmēram šādi? Vai esat dzirdējuši, ka kāds veiksmīgs sportists pirms starta sevi iedrošinātu ar vārdiem – Nu šodien man gan nekas nesanāks, es taču esmu tik vājš, un pretinieki ir daudz pārāki

Ja tu domā, ka vari, vai, ja tu domā, ka nevari, tad abos gadījumos tev ir taisnība

Ja tu domā, ka vari vai, ja tu domā, ka nevari, tad abos gadījumos tev ir taisnība – šis teiciens tiek piedēvēts Henrijam Fordam. Vērojot pēdējo gadu Latvijas sabiedrības noskaņojumu, tas itin bieži ienāk prātā.

Katrs, kurš ir studējis kaut ko no biznesa vadības vai vismaz piedalījies kādos uzņēmējdarbības kursos, zina, kas ir SWOT jeb latviski – SVID analīze. Tas ir stratēģijas plānošanas instruments, kas ļauj apzināt uzņēmuma vai projekta faktisko stāvokli un perspektīvu. Analīze tiek veikta no četriem skatupunktiem: Stiprās un Vājās puses, Iespējas un Draudi. Godīgi aprakstot katru no aspektiem, var iegūt diezgan objektīvu ceļa karti turpmākajai rīcībai, bet jebkurš pārspīlējums vai nepamanīti fakti kādā no skaldnēm var radīt maldīgu priekšstatu, un tas savukārt var draudēt ar nepatīkamām sekām. Objektīvu stāvokļa novērtējumu varētu salīdzināt ar stabilu pamatni zem kājām brīdī, kad gatavojamies palēkties, – nav pamatnes, nebūs atspēriena!

Cik tad objektīvi mēs novērtējam stāvokli savā valstī? Ja runājam par profesionāliem pētniekiem, tad profesionālās iemaņas un darba specifika prasa situāciju raksturot gan no pozitīvās puses, gan iedziļinoties trūkumos. Attiecībā uz politiķiem arī nekādu pārsteigumu nav – pozīcijas spēkiem piestāvēs pārspīlēts optimisms, savukārt opozīcijas pesimisms to līdzsvaros. Bet kā ir ar mums, pārējiem, ar sabiedrību kopumā?

Kur paliek objektivitāte?

Tā vien šķiet, ka, tiklīdz ir jārunā par Latviju, par tās tautsaimniecību, mēs tā arī netiekam ārā no analīzes negatīvajiem aspektiem – Vājajām pusēm un Draudiem. Kas tik mums neuzglūn – korupcija, slikti ceļi, migranti, birokrātija, bezdarbs, darbinieku trūkums, nodokļi utt. Kur tādos brīžos pazūd vēlme pēc mazākās objektivitātes – nav zināms. Mums visiem a priori ir skaidrs, ka, teiksim, ceļi pie mums ir slikti! Un reti kurš aizdomājas, ka Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir gandrīz 10 (!) reizes vairāk ceļa metru nekā bagātajā Vācijā. Skaidrs, ka finansējums ceļiem ir nepietiekams, bet, neskatoties uz to, pēdējos 10 gados ceļu stāvoklis taču ir uzlabojies. Protams, varēja labāk, varēja būt vairāk. Taču lielie ceļi tiek laboti, atjaunoti un uzturēti tik labi, kā vēl nekad! Šķiet, ka mēs baidāmies pateikt ko labu par paveikto, jo – pasarg’, Dievs! – kāds vēl iedomāsies, ka ir jau labi un ar esošo pietiek!

Klausoties televīziju un radio, šķiet, ir pilnīgi skaidrs, ka korupcija pie mums ir neizmērojama! Esmu uzņēmējdarbībā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem, turklāt – būvniecības jomā. Atsaucot atmiņā pēdējo 10-15 gadu gaitas, pavisam droši varu teikt, ka vismaz pēdējo piecu gadu laikā man nav bijusi nepieciešamība kādam dot kukuli, ieskaitot ceļu policiju! Katrs var veikt nelielu aptauju un pajautāt draugiem, paziņām – cik no viņiem ir saskārušies ar nepieciešamību kādu kukuļot pēdējā gada laikā? Vai tik nav kā tajā Forda teicienā – problēma pastāv tik lielā mērā, cik mēs paši to pieļaujam.

Tas, ko sakām, tiek pamanīts

Eiropas Komisijas (EK) veiktajā valstu digitalizācijas pētījumā par 2016. gadu (EDSI – The Digital Economy & Society Index https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/desi) Latvija uzrāda katastrofāli zemu sniegumu attiecībā uz digitālo tehnoloģiju integrāciju. Esam nonākuši vienā no pēdējam vietām Eiropā. Nozares speciālisti neizpratnē, jo ir skaidrs, ka uzrādītais rezultāts neatbilst patiesībai. Kā tas tā varēja gadīties? Gluži vienkārši – dati tika vākti aptauju veidā, savukārt tas, kā mēs atbildam uz aptauju jautājumiem un aizpildām statistikas pārskatus, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas. Kāds tur brīnums – ja ikdienā viens otram stāstām, cik te viss ir slikti, tad tā arī atbildam uz uzdotajiem jautājumiem. Un tajā brīdī tiek aizmirsts, ka internetbanka, EDS, elektroniskie rēķini, iespēja piekļūt internetam praktiski jebkurā vietā un daudzas citas lietas, kas jau sen ir jebkura uzņēmuma un cilvēka ikdiena, arī ir digitālās tehnoloģijas.

Atliek tikai ieminēties, ka Latvijā kaut kas ir labi, kā tam seko visai histērisks pierādījumu birums par pretējo. Bet mums taču ir arī labas lietas, un to saraksts nebūt neaprobežojas ar mērenu klimatu, skaistu dabu un Dziesmu svētkiem!

Jā, igauņi un lietuvieši mūs apskauž!

Mums patīk sevi salīdzināt ar lietuviešiem un igauņiem, taču parasti šajos salīdzinājumos kaimiņi ir priekšā. Par spīti tam, ka gan lietuvieši, gan igauņi mūs apskauž AirBaltic dēļ, par spīti tam, ka ārzemju studentu skaita ziņā esam tālu priekšā saviem kaimiņiem, par spīti tam, ka, ja atmet skandināvu banku filiāles, tad vienīgi Latvija var runāt par savu banku nozari, un par spīti vēl daudzām citām lietām.

Mūsu spītīgā nevēlēšanās redzēt savus sasniegumus mums pašiem var dārgi maksāt. Kaut vai tagad, Brexit gadījumā. Pieņemsim, kāda kompānija, kas līdz šim ir atradusies Londonā, bet orientējusies uz Eiropas tirgu, izdomā mainīt savu mītnes zemi. Gluži nejauši šīs kompānijas vadītājs sarunājas ar vidējo Latvijas iedzīvotāju. Ko viņiem pastāstīs cilvēks, kurš ikdienā informatīvajā telpā pārtiek no negācijām?

Biznesā ir tā saucamais lifta tests – iedomājieties, ka jūs negaidīti esat nokļuvis vienā liftā ar potenciālo investoru vai lielo klientu. Jums ir tieši divas minūtes, lai noreklamētu savu produktu. Ātrumā jau neko īpaši nevar izdomāt, var vien pastāstīt to, kas ikdienā nodarbina domas. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi zināt ne tikai savus trūkumus, bet arī apzināties savas Stiprās puses un Iespējas. Nebaidīsimies slavēt to, kas mums ir izdevies! Optimisms mūsu tautsaimniecībai ir ļoti vajadzīgs!


Avots: Delfi.lv