“19. gs. bija impēriju laikmets, 20. gs. – nacionālo valstu laikmets, bet 21.gs. ir pilsētu laikmets” Sadiks Kāns (Sadiq Khan), Londonas mērs. [1]

Pilsētas ir mūsdienu ekonomiskās izaugsmes un konkurētspējas galvenais virzītājspēks. Cilvēkus aizvien vairāk piesaista urbānās vides piedāvātās profesionālās un izglītības iespējas, dinamisks dzīvesveids un kontaktu veidošanas (social networking) iespējas. Puse pasaules iedzīvotāju, tostarp trīs ceturtdaļas eiropiešu, jau dzīvo pilsētās. Pilsētas šobrīd rada apmēram divas trešdaļas no pasaules IKP, un tām ir būtiska loma valstu ekonomiskās labklājības veidošanā. Piemēram, saskaņā ar Lielbritānijas Nacionālā statistikas biroja jaunākajiem datiem londonieši ik gadu nodokļu ieņēmumos nomaksā gandrīz par 3 000 EUR vairāk, nekā saņem publiskā sektora maksājumu veidā, bet starpība tiek novirzīta uz mazāk turīgiem reģioniem.[2]

Pilsētu nozīme un ietekme nākotnē turpinās pieaugt. Apvienoto Nāciju Organizācija lēš, ka 2050. gadā divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās, jo globālais pilsētu iedzīvotāju skaits ik gadu pieaug par 60 miljoniem (jeb 17 Berlīnēm). Rezultātā Latvijas ekonomiskā nākotne ir cieši saistīta ar Rīgas starptautisko konkurētspēju, it īpaši salīdzinājumā ar reģionālajiem konkurentiem Viļņu un Tallinu. Tomēr pilsētu konkurētspējas veidošana ir sarežģīts process. Pasaules konkurētspējīgākās pilsētas “19. gs. bija impēriju laikmets, 20. gs. – nacionālo valstu laikmets, bet 21.gs. ir pilsētu laikmets” Sadiks Kāns (Sadiq Khan), Londonas mērs gūst panākumus izteikta Mateja efekta (Matthew Effect) rezultātā. [3] Lielajām pilsētām, tādām kā Londona, Parīze un Berlīne, raksturīga aglomerāciju ekonomika, proti, tās piesaista arvien lielākas starptautiskās investīcijas un aizvien vairāk talantīga cilvēkkapitāla tieši tādēļ, ka tajās jau pastāv plašāks piedāvāto karjeras un izklaides iespēju klāsts, augstāka produktivitāte un atalgojums. Tas ir loks, kuru grūti pārraut. Tomēr tas nav neiespējami. Šobrīd ir vērts pieminēt, ka tikai pirms 100 gadiem, Pirmā pasaules kara priekšvakarā, Rīga bija rosīga, plaukstoša, starptautiska metropole – Ziemeļeiropas Ņujorka. Iedzīvotāju skaita (482 000 jeb par 100 000 vairāk nekā tā laika Stokholmā) un ietekmes ziņā tā bija otrā lielākā pilsēta Baltijas reģionā aiz Sanktpēterburgas. Turklāt Rīgas izaugsme par reģionālas nozīmes pilsētu bija notikusi ļoti strauji – 1867. gadā pilsētas iedzīvotāju skaits bija vien 100 000. Rīga, kura pasaule iepazina pēc Pirmā pasaules kara, bija pavisam savādāka. Metropole, kas reiz bija dinamisks un inovatīvs rūpnieciskās ražošanas un finanšu centrs, bija kļuvusi par snaudošu jaundibinātās Latvijas valsts administratīvo galvaspilsētu. Padomju laikā Rīgas reģionālā milža statuss turpināja sarukt. Kaut arī padomju varas iestādes veica ieguldījumus pilsētas rūpnieciskajā kapacitātē, infrastruktūrā un dzīvojamajā fondā, tomēr vienlaikus notiekošā politiskās varas centralizācija Maskavā un izolācija no starptautiskās tirdzniecības procesiem nozīmēja to, ka globālās un reģionālās saiknes turpināja izzust, un Rīgas starptautiskā konkurētspēja aizvien gāja mazumā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā ceturtdaļgadsimta laikā Latvija un Rīga atkal ir parādījusies starptautiskajā apritē. Neskatoties uz to, mūsdienu Rīga joprojām tikai attāli atgādina to reģiona centru, kāda tā bija 1913. gadā. Tik tiešām, uz Baltijas valstu galvenās metropoles statusu šobrīd pretendē Viļņa, kuras mērķis ir desmit gadu laikā kļūt par lielāko reģiona pilsētu iedzīvotāju skaita ziņā. Pretstatā Rīgai Viļņas iedzīvotāju skaits pēdējā gadsimta ceturksnī ir nepārtraukti audzis, pēdējo gadu laikā pilsēta ir veiksmīgi piesaistījusi vairākus lielus starptautiskos uzņēmumus, piemēram, Barclays Bank, kas ir pārvietojuši savus kopīgo pakalpojumu centrus uz Viļņu. Šajā nodaļā aplūkotas Rīgas iespējas atkal pieteikt sevi kā dominējošo reģiona metropoli Baltijas ziemeļaustrumos, atdzimt kā dinamiskai, plaukstošai pilsētai, kura pastāvēja pirms gadsimta – pilsētai, kuras panākumi tika balstīti ekonomiskās ģeogrāfijas priekšrocībās – starp Eiropu un Krievijas impēriju novietots tirdzniecības portāls (hub) ar mērķi piesaistīt būtiskus ieguldījumus rūpniecībā, aizvien palielinot tirdzniecības plūsmas. Tolaik publiskie un privātie spēlētāji nepārtraukti investēja komunikāciju, komunālo pakalpojumu un izglītības infrastruktūrā, lai saglabātu pilsētas konkurētspēju, uzsvēra baltvācu administratoru un vadītāju labu pārvaldību (tas veidoja Rīgu par drošu vietu starptautiskajiem investoriem), un pakāpeniski Rīga ar tās bulvāriem, parkiem un jūgendstila ēkām kļuva par pilsētu ar vislabvēlīgākajiem dzīves apstākļiem visā Krievijas impērijā. Caru Nikolaju II tik ļoti iespaidoja Rīgas apmeklējuma laikā redzētais, ka viņš izteica priekšlikumu baltvācu-skotu izcelsmes Rīgas pilsētas mēram Georgam Armitstedam (George Armitstead) ieņemt Sanktpēterburgas galvas amatu. Nodaļas sākumā tiek pētīta Rīgas kā reģiona centra attīstība 19. gadsimta beigās, definējot un izskaidrojot pilsētas augošās konkurētspējas virzītājspēkus caristes laikmeta beigās. Pārsteidzošs ir fakts, ka galvenie Rīgas izaugsmes virzītājspēki pirms vairāk nekā 100 gadiem – ekonomiskā ģeogrāfija, laba pārvaldība, cilvēkkapitāls, finanšu sistēma, kā arī atvērtība un dzīves apstākļi (skat. nākamo sadaļu) – ir tie paši indikatori, kas nosaka pilsētu konkurētspēju mūsdienās. Otrajā sadaļā īsumā tiek analizēta pilsētu loma nacionālās konkurētspējas veicināšanā, un tiek aplūkots, kā galvenie elementi, kas veicina mūsdienu pilsētu panākumus (un neveiksmes) ir pakāpeniski mainījušies gadsimta laikā. Pēdējā sadaļā tiek analizētas Rīgas mūsdienu konkurētspējas stiprās un vājās puses, tiek apskatītas nākotnes iespējas un draudi, un iezīmēta stratēģija, kas atdotu Rīgai galvenās savienotājpilsētas statusu, kurš tai piederēja pirms vairāk nekā simts gadiem.

[1] Hattenstone, S. 2017. Sadiq Khan: ‘I’m not sure what Donald Trump’s beef is with me.’ The Guardian. 29 July 2017.

[2] Office for National Statistics. 2017. Country and regional public-sector finances: Financial year ending March 2016. https://www.ons.gov.uk/economy/governmentpublicsectorandtaxes/publicsectorfinance/articles/ countryandregionalpublicsectorfinances/2015to2016

[3] Mateja efekts (Matthew Effect) ir jēdziens, kas izskaidro uzkrāto priekšrocību ietekmi. Dažkārt īsumā tas tiek formulēts šādi: “bagātie kļūst arvien bagātāki, bet nabadzīgie – nabadzīgāki”. Kā piemēru var minēt ASV Efeju līgas (Ivy League) universitātes – vislabākās universitātes piesaista vislabākos studentus un zinātniekus, palielina finansējumu un tādējādi vēl vairāk nostiprina savas pozīcijas