Vai demogrāfiskā lejupslīde ir neizbēgama?

29 Maijs, 2017 Daunis Auers delfi.lv

Demogrāfiskās prognozes par Latvijas iedzīvotāju skaitu nākotnē izraisa bailes un galvassāpes. Piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija lēš, ka šī gadsimta beigās Latvijā būs vien 1,28 miljoni iedzīvotāju. Turklāt, pastāvot pašreizējam zemajam dzimstības līmenim un dzīves ilguma pieauguma tendencei, arvien lielāku daļu šīs skaitliski sarūkošās sabiedrības veidos pensionāri, kuru skaits īpaši strauji pieaug vecuma grupā virs 80 gadiem. Rezultātā ekonomiski aktīvā vecuma strādājošajiem iedzīvotājiem, kuru īpatsvars sarūk, būs jānodrošina arvien augošās pensiju, veselības aprūpes un citas izmaksas.

Šis stāsts par bezcerīgo un nenovēršamo iedzīvotāju skaita samazināšanos tiek atkārtots tik bieži, ka šķiet, jau ir pieņemts kā neatgriezenisks un neizbēgams. Tomēr Igaunijas nesenā pieredze liecina, ka tam nebūt tā nav jānotiek.

Atkal jau Igaunija 

2015. un 2016. gadā Igaunija kļuva par pirmo no Baltijas valstīm, kurā pirmo reizi, kopš Padomju Savienības sabrukuma pirms ceturtdaļgadsimta, tika pieredzēts pozitīvs iedzīvotāju skaita pieaugums. Igaunijas iedzīvotāju skaits pieauga par 0,14% (1 850 cilvēkiem) pagājušajā gadā un par vairāk nekā 2 600 cilvēkiem 2015. Gadā – galvenokārt tāpēc, ka samazinājās no valsts aizbraucošo cilvēku skaits un pieauga imigrācija (gan igauņu reemigrācija, gan neliels imigrantu skaits no citām valstīm).

Šis pieaugums ir neliels, bet nozīmīgs – tas parāda, ka Baltijas valstis nav nolemtas neapturamai demogrāfiskai lejupslīdei.

Igaunijas nesenās demogrāfiskās izmaiņas balstās uz diviem faktoriem.

Pirmkārt, vairākas pēc kārtas Igaunijas valdības ir pievērsušas uzmanību tam, lai tiktu palielināti pabalsti ģimenēm ar maziem bērniem (Igaunijā laikā no 2008. līdz 2011. gadam izdevumi ģimeņu pabalstiem bija krietni virs OECD vidējā rādītāja), turklāt, palielinot pabalstu apjomu līdz ar lielāku bērnu skaitu ģimenē. Tā rezultātā esam liecinieki tam, ka dzimstības līmenis (dzīvu jaundzimušo skaits uz vienu sievieti) Igaunijā 2015. gadā ir palielinājies līdz Eiropas vidējam rādītājam 1,58, lai gan tas joprojām ir krietni zemāks par rādītāju 2,1, kas nepieciešams, lai stabilizētu iedzīvotāju skaitu valstī.

Otrkārt, Igaunijā ir bijis nozīmīgs darba samaksas pieaugums, un saskaņā ar Eurostat datiem vidējā darba stundas likme Igaunijā ir par 20% augstāka nekā Latvijā vai Lietuvā. Pats par sevi saprotams, ka augstākas algas nozīmē to, ka samazinās atalgojuma atšķirība starp Igauniju un bagātākajām ES valstīm, un līdz ar to iedzīvotājiem ir mazāks kārdinājums emigrēt. Minētais faktors var veicināt arī reemigrāciju, jo tie, kuri līdz šim devušies uz Somiju vai Rietumeiropu lielāku algu meklējumos, varētu atgriezties Igaunijā.

Ko Latvija var mācīties?

Situācijas uzlabošanās pēckrīzes ekonomiskajā vidē, kā arī nesenais valdības atbalsta ģimenēm ar bērniem būtisks pieaugums – galvenokārt naudas pabalstu, kā arī nodokļu atvieglojumu un subsidētu pakalpojumi veidā – ir ļāvis Latvijai pieredzēt visstraujāko dzimstības līmeņa pieaugumu Eiropas Savienībā kopš 2014. gada (no rādītāja 1,22 dzīvi jaundzimušie uz vienu sievieti 2001. gadā līdz 1,7 jaundzimušajiem 2015. gadā).

Tomēr Latvijas algas aizvien ir par 20% zemākas nekā Igaunijā un ievērojami zemākas nekā Rietumeiropā. Tas ir būtisks aspekts, jo nesen veiktais Latvijas diasporas pētījums liecina, ka galvenais iemesls aizbraukšanai no Latvijas ir lielāku ienākumu meklējumi. Jā, izbraukšanas no Latvijas tempi ir ievērojami palēninājušies pēdējo gadu laikā, jo darba tirgus kļūst arvien vairāk ierobežots un atalgojums ir sācis pieaugt. Minētā pētījuma ietvaros tika veikta aptauja, kurā tika konstatēts, ka divām trešdaļām (64%) Latvijas diasporas iedzīvotāju “darba iespējas ar piemērotu atalgojumu” kalpotu par pamudinājumu atgriezties Latvijā. [1]

Situācija nav bezcerīga

Jaunākajā domnīcas Certus ziņojumā par Latvijas demogrāfiskajām prognozēm, kas tiks publicēts šajā nedēļā, tiek modelēta algu pieauguma ietekme uz migrācijas tendencēm. [2] Ņemot vērā Latvijas Finanšu ministrijas prognozēto IKP pieaugumu 3% gadā un attiecīgi gausāku izaugsmi Eiropas Savienībā (prognozēs kā atskaites punkts izmantoti Vācijas dati), Latvijas iedzīvotāju skaits varētu izlīdzināties un pat sākt nedaudz pieaugt.

Tomēr ieguvējas šīs tendences rezultātā būs Rīga un Pierīga, tai pašā laikā no Latvijas galvaspilsētas vistālāk esošie reģioni turpinās vērot darbspējīgo iedzīvotāju pārcelšanos uz pilsētām. Šī neiepriecinošā tendence var tikt mazināta tikai, samazinoties nominālo algu starpībai Rīgā un reģionos.

Igaunija ir parādījusi, ka Baltijas valstu demogrāfija nav iegājusi neatgriezeniskā iznīcības ciklā. Valdības pabalsti jaunām ģimenēm var palielināt dzimstību. Vissvarīgākais, augoša ekonomika un algu pieaugums mudinās cilvēkus palikt Latvijā un, ļoti iespējams, ļaus pieredzēt Latvijas iedzīvotāju reemigrāciju.

 

[1] Hazans, M. 2016. Atgriešanās Latvijā: reemigrantu aptaujas rezultāti. Rīga: LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrs. http://www.diaspora.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/diaspora/petijumi/Atgriesanas_Latvija_-_petijuma_zinojums.pdf

[2] Auers, D., Gubins, S. (2017). Latvijas demogrāfiskais portets šodien… un rīt. Certus Politikas pārskats 3/2017.